bradajumi.lv

Ziemassvētki klāt, jāiet nu ka pabradāt.
Plāns: ziemas medīšana iz augstumiem, kamēr atkusnis - par godu rozā saldajiem bez piemērotiem apaviem – nav atņēmis visu neaprakstāmo Sūna ciema skaistumu, kurš aptvēris Rīgu. Viena no vispiemērotākajām vietām šim mērķim, protams, ir Āgenskalna TV tornis. Tā augstums apziņā rada vairāk vai mazāk veselīgas akrofobijas izpausmes, bet ziemas skaistums, manuprāt, ir kas varenāks un daudz nozīmīgāks par bailēm no augstuma. Tad nu silti saģērbos, paņēmu trīs fotoaparātus (Samsung ziepītis, advancēts digitālais Canon ziepītis un analogā kamera ФЕД-2), apziņā ekipēju vismaz trīs pārus bikšu, kurās sabāzt fizioloģiskās akrofobijas izpausmes un pēc visas ekipēšanās čammāšanās bijām jau drīz ceļā. Ārā joprojām tas riebīgais atkusnis, kurš atņem skaistumu – pat windguru dažas dienas iepriekš nebija tādu paredzējis – solīja 24. datumā -4 grādus, tā vietā bija 0 un +1 jau trešo dienu. Bet to jau jūs visi zināt – bet nezināt to, kā mums gāja objektā. Lasīt tālāk »

Šim bradājumam līdzīgs priekšmets tīri izjūtu līmenī – vienīgi bija nedaudz dramatiskāk.Devāmies kārtējo reizi uz Laboratoriju, jo tur ziema un vispār forši. Sasnigusi plāna sniega kārtiņa un, braucot ar velo, varēja visādi izrīkoties, īpaši nebojājot riepas – jautri ir sākt bremzēt 10x ātrāk, nekā ierasts un tas viss patīkamā sniega dēļ.
Aizvedām tur cilvēku, kurš nekad nebija tur bijis un jau pirmajās telpās varēja novērot cilvēka interesi – patīkami arī pašam detalizēti paskatīties uz lietām, kuras kādreiz palaistas garām – un tā notiek ikreiz, kad atgriežas kādā objektā. Citādāka šī reize bija ne tikai ar sniegu, bet arī ar diennakts laiku – parasti apmeklējām agrā rītā, lai apkārtējie vēl saldi gulētu. Bet tas nebūt nav viss. Glīti staigājām pa objektu, izmantojot ierastos lukturīšus un fotokameru, kā arī ko neierastāku – nakts redzamības iekārtu, kas tumšās telpas izgaismo teju kā dienas laikā, iekrāsojot tās zaļas un izliecot to aprises optikas dēļ. Tā nu klusiņām staigājām, novērodami vairākas izmaiņas objektā – sagāztas lietas, atrašanās vietu mainījušas lietas un pilns ar visādu bezjēdzīgu demolēšanu – domājams, ka pie vainas metāla un citu lietu zagļi, ehh. Lasīt tālāk »

Bradājuma plāns – divi objekti. Vienā biju apmēram 2007. gada ziemā, otrā ~2009. gada martā. Tieši otrs objekts bija tas, pēc kura tik ļoti alku – acu priekšā vīzija: ziemas nakts, uzsnidzis viegls sniedziņš, kas plānā kārtā klāj industriālo objektu un slāpē trokšņus no ielas. Lieliska ainava, lielisks objekts, līdz kuram bija vēl jānokļūst, - pa ceļam bija 2007. gadā apmeklētais.
Iekļuvām tajā gandrīz tāpat kā toreiz, ar dažām apgrūtinošām niansēm. Sākām uzsūkt sevī urīnvielas smakas pilno gaisu un sapratu, ka objekts ir mainīts. Ja no iekšpuses sevišķi grūti nebija tikt iekšā, par spīti apsardzei, tad no iekštelpām uz citām iekštelpām gan bija problēmas šoreiz. Lieta tāda – durvis no kāpņu telpām uz objekta daļām bija cītīgi aiznaglotas, apskatei faktiski atvēlot niecīgu daļu objekta. Bet arī tas bija tīri jautri, ņemot vērā to, kā tikām līdz kāpņu telpai. Tai pašai, kurā bija tas pats sensors, kuru toreiz noturēju par mirušu esam. Tā pati kāpņu telpa, kuras saknē pie lielajām durvīm ir divi aktīvi vecās skolas signalizāciju bloki… Domājot, ka sensors ir beigts, turpinājām izpēti līdz likumsakarīgi nonācām līdz jumtam – vismaz divatā, - viens palika lejā, sakarā ar bailēm no augstuma. Jāsaka, ka ilgi gan viņam nenācās būt drošībā, jo, esot uz jumta, manīju kā pie objekta piebrauc operatīvais transports ar ieslēgtu gaismas signālu. Vēlāk arī Spams ziņoja, ka auto piestājis pie objekta. Rīcības plāns: uzvesties klusām uz jumta, slēpjoties no apkārtējo ēku logiem. Lai to realizētu, jāsauc augšā bija arī lejā palikušais, kurš, par spīti bailēm, kā korķis uzlidoja augšā, atpūšoties uz kores ar trīcošām kājām. Šādi pavadījām tur kādas minūtes piecpadsmit, baudot skatu, līdzpaņemto sildošo dziru un čipsus. Korķa cilvēkam ēšana patlaban nebija prātā. Sagaidījām kad potenciālo nepatikšanu avots bija aizbraucis prom un sekmīgi evakuējāmies no teritorijas, uzsākdami ceļu uz nākamo objektu.

Rupji rēķinot, nākamā pieturvieta atrodas ~10km tālāk. Ejam ar kājām, baudot kriminogēnā rajona savdabīgo estētiku, kurai šoreiz piemita savādi tukšs sirreālisms – pārāk maz dzērušo, pārāk maz treniņbikšu, pārāk mierīgi… Visu distanci arī nepieveicām ar kājām, nošmaucām trīs pieturas ar kājām.
Arī šeit ieejas punkts ticis mainīts un, lai gan ir ziema diemžēl ne sūda nav no sniega. Bet tas tikai daļēji nerīmējas kopā ar pagājušās apmeklējuma reizes apmeklējuma estētiku. Pieveicām jaunos iekļūšanas apstākļus un sākām bradāt. Angārs. Liels un tajā caur saplēstajiem stikliem iespīd gaisma – izvelku statīvu un fotografēju, gūstot apmierinājumu ar rezultātu. Arī tā iekštelpas tiek knipsētas ar ilgās ekspozīcijas paņēmienu, iegūstot atmosfēras pilnu tumsu. Un nebūt nebija tā, ka šī reize bija kā pastaiga industriālā parkā – mūs satrauca dažādas skaņas: vēja triektas durvis, pilošs ūdens, kas atgādina soļošanas skaņas (kuras nepieder mums) un tālumā plīstošu stiklu skaņas, kuras lika uzdot sev jautājumu: WTF? Ja pirmās skaņu grupas tikai spēlējas ar iztēli, radot trauksmes sajūtu, tad kā lai izskaidro plīstošu stiklu??? Taisījāmies, ka tiekam – dziļāk kādā ēkā un par izvēli krita mums bibliotēka/sporta komplekss. „Veselā miesā vesels gars”. Šī ēka joprojām šo teicienu burtiski apvieno sevī: pirmajā stāvā sporta komplekss, otrajā lasītava, bibliotēka un skatu zāle uz sporta zāli. Veselīgi. Diemžēl dāmas un kungi, ilgi šis skats vairs nebūs, jo objektu lēnām, bet pavisam noteikti un mērķtiecīgi jauc nost – no sporta zāles griestiem bija noplēsta siltumizolācija, kas nu atdusējās uz grīdas, kā arī nav vairs sporta grozu un citu priekšmetu, kas tur bija pirms diviem gadiem. Skumji, bet viss attīstības vārdā. Arī tas ir skumji – skrienot pakaļ vējam, var ieskriet tūplī, kas to vēju rada.
Bibliotēka – jā, joprojām tā šeit ir un ar visnotaļ maz izmainītu seju. Grāmatas joprojām kaudzēm mētājas apkārt, nodrošinot lasāmvielu atnācējam. Parokoties kaudzēs, tiek atrasti arī diplomu sējumi – dažādi apbalvojumi, goda raksti un atzinības bibliotēkas personālam par labāko bibliotēku. Smalki! Vien rodas jautājums – vai tiešām šos materiālus Porcelāna muzejam nevajag? Ja vajag, ar kuru galu tā vadība domā? Te ir ne tikai šie goda raksti, bet arī dažādas ar uzņēmuma darbību saistītas fotogrāfijas un citi uzskates līdzekļi. Lai nu kā – biedriem kļūst vēsi tā sēžot un lasot, bet man gan ne – tīkami ar statīvu lavierēt starp grāmatu kalniem, meklējot kādu glītāku kadru. Tā rokoties, tiek atrasta bilde ar vizuālu informāciju par to, kā telpai bija jāizskatās. Tad nu sanāca Pirms un Pēc bildes kā reklāmās.
Jā – šī ir kāda trešā reize, kad esmu šeit, bet ikreiz ir tik patīkami un jauni – neņemšos apgalvot, ka esmu izstaigājis vairāk kā, teiksim, 30%. Tad nu arī nonākam kādā ēkā, kurā vēl nebiju bijis, bet tur – hibrīds: vienu daļu aizņēmis porcelāna uzņēmums, bet citu, visticamāk pēc fabrikas likvidēšanas, šūšanas uzņēmums. Tā, ka faktiski sanāca vienā vakarā pabūt iekš trim objektiem. Plašas telpas, daļēji izsisti un aizsisti logi, pa kuriem tumsā iespīd dzeltenās prožektoru gaismas. Tik tīkami, ka taisni vairs negribas iet prom, bet jāiet – tā nu arī šos ~10km caur šo eksotisko mikrorajonu nogājām līdz mājām, apspriežot dažādas tēmas un netēmas.

Siltā dzira papildina atmosfēru.

Vai bradāt ir legāli?
Šie ir tie apsvērumi, kas šo aktivitāti nošķir no, teiksim, parastas pastaigas! Tā nu mūsu sabiedrība jau izsenis ir augusi, ka tai nepieciešams rakstisks aizliegums vai priekšraksts, kas atturētu kādu noziedzīgu darbību no dzimšanas un realizēšanas – kaut vai to pašu objektu izlaupīšanu, piegānīšanu un demolēšanu. Līdz ar to tie tiek sargāti ne tikai ar likuma juridisko spēku, bet arīdzan ar kaut ko pavisam taustāmu - ar videonovērošanas kamerām, dažādiem kustību un pat biometriskajiem sensoriem, slēdzenēm, sargiem un suņiem, kā arī ar garāmgājēju modro aci. Un tas ir vairāk kā pašsaprotami, lai gan godprātīgam bradātājam (ja runā par bradātāju, tad lielais vairums ir godprātīgi) no tā nākas ciest - slēpties no šīm ierīcēm, riskējot būt aizturētam kā zaglim/demolētājam, u.tml. Tikai un vienīgi tamdēļ, lai varētu iekļūt kārotajā objektā ar mērķi to apskatīt un iemūžināt sevī. Šādā aizturēšanas potenciālā tad arī ietveras izteikta daļa no bradājuma būtības: ja pieķers, pirmā doma būs tā, ka esi zaglīgs un sodāms kaitnieks, nevis tā doma, kas ir krietni tuvāka patiesībai – tu esi iekļuvis teritorijā, lai fotografētu, pētītu un baudītu „pamestus” objektus, kuros vairumā gadījumu sardze savā ziņā pilda nākotnes cerību sargāšanu. Bet ne tikai – sargā arī no tiem, no kā jāsargā: no bezpajumtnieka; no noziedzinieka, kuram vieta varētu būt saistoša krāsaino metālu ieguvei vai noziedzīgo darbību pēdu slēpšanai; no vienkārša tīņa, kas demolē, īsti neapzinoties savas muļķīgās rīcības sekas, nodarot neatgriezenisku kaitējumu objektiem; visbeidzot no nākamās bīstamākās subjektu kategorijas aiz noziedziniekiem un bezpajumtniekiem – no narkomāniem un, sauksim lietas īstajos vārdos – urlām, kuri nekautrējas svešiniekus, piemēram, nomētāt ar akmeņiem – kā tas bija kādā vispārzināmā objektā ārpus Rīgas, kurā cilvēka grupiņa mēģināja uzņemt kādu amatieru filmu. Lai nu kā - uzskatamāk būtu nosaukt dažādas darbības un to, ko Latvijas Republikā spēkā esošie normatīvie akti par tām saka. Tātad, bradātājs riskē: Lasīt tālāk »

Civilās aizsardzības likuma 2.pants
2. Likuma mērķis. Likuma mērķis ir radīt civilās aizsardzības sistēmu katastrofu pārvaldīšanai, nodrošinot tās darbības tiesiskos un organizatoriskos pamatus cilvēku, īpašuma un vides aizsardzībai katastrofu gadījumos un pastāvot katastrofas draudiem.

LR Ministru kabineta sēdes protokola Nr.76 37.§ Par civilās aizsardzības aizsargbūvju turpmāko izmantošanu 2. punkts
2. Ņemot vērā informatīvajā ziņojumā ietverto atbalstīto risinājumu par atteikšanos no civilās aizsardzības aizsargbūvju uzturēšanas, Iekšlietu ministrijai sagatavot un iekšlietu ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā konkrētus priekšlikumus par turpmāko rīcību ar katru minēto objektu grupu. (M.Segliņš, A.Pencis, I.Godmanis), 2008. gada 28. oktobrī

Viss ir ļoti vienkārši: Ministru kabinetam (valstij) pieklīda atskārsme, ka valstī esošās 311 patvertnes nav ekonomiski un sociāli izdevīgas. Tika sastādīts informatīvais ziņojums, kura ietvaros tika lēsts, ka 288 patvertņu (to, kuru atjaunošana būtu izdevīgāka) atjaunošana maksātu 7029575 naudiņas (a) valsts iestādēm - Ls 1 543 560; b) pašvaldību iestādēm – Ls 1033942; c) komersantiem – Ls 4452072) un ikgadējā 288 patvertņu uzturēšana maksātu 1375865 naudiņas. Pamatojoties uz šo ziņojumu tika izdarīti grozījumi vairākos normatīvos aktos, kuros bija paredzēts, ka par CA aizsargbūvēm gādā valsts. Grozījumus izskatīja, akceptēja un izsludināja un kopš 2009.gada 30.jūlija likuma „Grozījumi Civilās aizsardzības likumā” (stājas spēkā ar 2009.gada 13.augustu) valsts vairs negādā par šīm būvēm. Starp rindām vai virs tām runā realitāte, protams – par tām netika gādāts arī kopš ~1994. gada, kad tās tika pārņemtas – citādi to tehniskais stāvoklis būtu pavisam citāds. Tātad, valsts domā, ka šīs būves nav lietderīgas, jo prasa čupām piķa un iegūtais (saglabātais) resurss pasargātu tikai nenozīmīgos 5% valsts iedzīvotāju. Visu 311 patvertņu demontāžas izmaksas ir 197661 Ls (valsts maksā 338888; pašvaldības 177146; komersanti 681627 Ls). Izmaksas lēstas uz 2008. gada 23. septembri. Tagad Civilās aizsardzības likums nosaka vien to, ka CA ir jāmāca; pašvaldībām ir jāizstrādā CA plāni; jāveido trauksmes izziņošanas sistēma un teju visi uzdevumi ir deleģēti VUGD, un sūdu gadījumā spēsim vien tik, cik evakuēties uz drošāku vietu. A ja visa Latvija? Lasīt tālāk »