bradajumi.lv

Vakar ap to laiku, kad Rīgu lēnām sāka pārņemt tumsa patīkamās nokrāsās, uz ielām parādījās trīs zvēri, un slīdēja ar sabiedriskā transporta palīdzību kautkur uz Pļavnieku-Ķengaraga pusi. Tikuši līdz “īstajai” pieturai un fiksi izlekuši no siltā autobusa, nedaudz tvaikodami, zvēri nopriecājās par skatu uz TV torni un dažām industriālām konstrukcijām, kuru ēnainās puses izcili kontrastēja ar sarkanīgi violeto saulrieta pārpalikumu. Žēl, ar digitālo tas nav uzķerams visā patiesajā krāšņumā- zvēri apspriezdami domu slidinājās tālāk pa viltīgo ietves slidotavu, uz patvertnes pusi. Esam jau pavisam tuvu. GPS rāda 100m, 75m, tieši šai brīdī nozibsnī kaut kāda zibspuldze no nezināmas debespuses. Zvēri sabīstas, bet turpina ceļu. 50m, 35m, atkal zibsnis. Zvēri sastingst, kādu mirkli skatās apkārt. Klusums. Turpina ceļu. Nulles punkts, skatamies apkārt- rekur kalns, jā ir īstais! Tāpat uz zvēriem no savas būdas, ar bezjēdzīgu sejas izteiksmi, skatās apsargs. Zvēri itkā dodas prom. Ieeja nemaz nav muitas teritorijā. Zvēri pieet klāt- durvis aizslēgtas ar divām piekaramajām atslēgām. Škrobe. Tomēr intinktu vadīts, lielākais zvērs uzspīdina lukturi- vaļā! Atslēgas tikai pieliktas skata pēc! Nu labi- otrā bija aizslēgta, bet kāds jau pirms zvēriem ir gribējis tikt iekšā un izfleksējis mehānismu. Nokāpuši pa apkrautajām trepēm, zvēri sajūsmā. Tur vairākas milzīgas hemētiskās durvis un plakāti ar atombumbu sprādzieniem. Ejam tālāk. Lielākais zvērs atkal izceļas- izdomājis paspaidīt elektrības slēdžus. Gaisma strādā, maita, nobiedēja. Pati patvertne nav pārāk liela- divas vidēja izmēra centrālās telpas, divas ventilācijas figņu telpas, CA noliktava, tualete un vēl pāris istabas ar grāmatvedības lietām. Par grīdu zvēri nedaudz sasmējās, bet cetās staigāt uzmanīgi- pa sijām, starp kurām ir ar preskartonam līdzīgu draņķi pārklāts, centimetrus piecpadsmit dziļš tukšums. Atzīšos- tomēr netīšām ielūzu vienreiz. Šādi cenšoties uzmanīties zvēri ir tikuši līdz noliktavai. Gāzmasku tikpat kā nav- tikai respiratoru kastes. Dažas pakārtas himzas kuras, man domāt, bija pat diezgan labā stāvoklī. un citas plauktos sakrāmētas mantas. Zvēri kādu pusotru stundiņu pacilātā noskaņojumā pavazājušies un šo to safočējuši, līda ārā. Dodoties prom, tika malkota karsta piparmētru dzira ar visām kaitinošajām piparmētru sastāvdaļām un apspriestas visādas bez-tēmas- tā teikt pilnīgi par neko. Patīkams piektdienas vakars :)

________________
Teksts un bildes: Jenots

1987. gadā tika pabeigta patvertne, kura bija paredzēta Labklājības ministram. Patvertne atrodas sociālas iestādes tiešā tuvumā, un piekļuve tai tiek uzraudzīta. Jau sākumā gribu pateikt paldies šīs iestādes direktorei Maijai par iespēju apmeklēt objektu.

Tātad, kā jau minēju patvertne pabeigta kopā ar blakus esošo ēku 1987. gadā. Tā tikusi sekmīgi nodota komisijai un bijusi darba kārtībā, tomēr pēc gada atklājies, ka spēcīgāku atkušņu laikā tajā dažviet ieplūst ūdens, tādēļ patvertnes pārsegums tika norakts un patvertne pārklāta ar ūdensnecaurlaidīgu pārklājumu (parasto polietilēna plēvi un piķi). Kādu laiku tas problēmas atrisināja.

Pēc PSRS sabrukuma patvertne tika nodota rajona padomes īpašumā. Patvertne tika uzraudzīta, regulāri mainīti filtri un darbināts dīzeļmotors. Tā tas notika līdz 1996. gadam, kad patvertni uzraugošais padomju armijas virsnieks to beidza darīt (visticamāk, viņš pārvācās uz citiem medību laukiem, bet precīzi nenoskaidroju). Kopš tā laika vietējais elektriķis pagraizīja sakaru bloku un vēl šo to (savām vajadzībām). Ap 90to gadu sākumu no patvertnes tika izvāktas visas lietojamās mēbeles, kā arī izvietoti dažādi labklājības ministrijas dokumenti, kuri pašlaik tur lēnām pūst.

Kad ieradāmies objektā, saņēmām ziņas, ka tur viss ir applūdis, un patvertne ir ļoti sliktā stāvoklī. Gatavojāmies jau uz pus metru dziļu eļļainu ūdeni, bet tā vietā mūs ieveda sausā patvertnē, kurā pie tam darbojās elektrība. Pati patvertne ir salīdzinoši neliela. Pavisam tur ir 3 ieejas, viena izmantojama arī autotransportam. Kopā ir aptuveni 15 telpu. Dažādas tehniskās telpas, noliktava, vīriešu un sieviešu guļamistabas (par nelaimi savā starpā nav savienotas), un vienīgā telpa ar oriģinālo dēļu grīdu – ministra kabinets.

Palūdzām lai mūs atstāj vienus un apmēram pusotru stundu visu izložņājām. Dīzelis izskatījās darbināms, un degvielas tvertnē pat bija palicis mazliet dīzeļdegvielas. Pēc diezgan ilgas dokumentu pētīšanas secinājām, ka praktiski nekā noderīga nav, un devāmies prom pirms tam uzņēmuši dažus labus kadrus.

Paldies Becham par kompāniju un foto.

Pārējās bildes galerijā >> Labklājības ministra patvertne

Teksts - Dimiz

Tā kā diezgan daudz fočēju objektus, nolēmu pamēģināt YouTube video variāciju, pievienojot bildēm attiecīgu mūziku. Piedāvāšu šepat palūrēt dažus un ja ieinteresēja, droši varat sekot jaunumiem iekš šīs pleilistes

Fočika nav > bilžu nav > jāatgriežas un jāsabildē.

D: „Ko tu dari?”

S: „Velku himzu.”

D: „Tagad?”

S: „Zābaki laiž cauri ūdeni. Kamēr nokļūsim tur, kājas būs slapjas. Vilkšu tagad. Tev kauns kopā ar tādu himzainu frīku vazāties pa ielu?”

D: „Nē, es apsveru domu pats par tādu kļūt.”

S: „Ā. Kļūsti ātri, man šajā gumijas gabalā ir karsti.”

D: „Tūlīt.”

5 min.

S: „Let`s go!”

Izejam uz ielas. Himza ir laba lieta. Vairs nav jālaipo starp peļķēm, var iet tieši tādā virzienā, kādā liek bradātāja adrenalīna kārais gaļas gabals iekš smadzeņpoda – patvertnes virzienā. Mentu busiņš uz vienpadsmitiem.

S: „Lielais vairums mentu ir mācījušies civilo aizsardzību. Diez, ko viņi domā, redzot mūs?”

D: „Cirks atbraucis.”

S: „Aha. Ē, mums vajag piekto. Re, kur ir! Skrienam!” Lasīt tālāk »

Saldus – Pampāļu ceļa malā, tepat aiz Sesiles atrodams dzirnavu karkass, kas patlaban sastāv no apdrupušām konusveida akmens mūra sienām un logu, durvju ailēm tajos – nav vēja lāpstu, nav jumta, nav durvju un logu – vismaz ne tādi, kādiem tiem ir jābūt – tā vietā tukšums ailēs vai arī tās aiznaglotas, vai aizsprostotas ar dažādiem materiāliem.

Jau sen skatījos uz šo darinājumu ar vēlmi iekļūt tajā, bet tikai tagad saņēmos – apgāju dzirnavām riņķī, meklējot ieeju, kas būtu paslēpta no blakus mājas uzmanības, un tādu arī atradu – ievilku arī savu dāmu iekšā šajā senīlajā celtnē un varēja sākt dzirnavu izpētes virspusīgo daļu. No dzirnavu iekšpuses atskan baložu spārnu skaņas – putni pašķiras, mērķtiecīgi steidzoties pret saltajām ziemas debesīm – ārā no dzirnām. Esot iekšā un sākot izpēti, noskaidrojām, ka tām ir bijuši vairāki stāvi, no kuriem palikušas pāri ir vien koka griestu/grīdu stiprinājumu ailes mūros un daļa no otrā stāva. Par to, ka šīs ir dzirnavas no iekšpuses liecina vien daži elementi – arhitektūra un masīvās koka ass un zobratu fragmenti, kas tika kustināti ar vēja enerģiju – lāpstas pievada griezes momentu asij un ass nodod to tālāk uz tās centrētam masīvajam zobratam, kas, savukārt, nodeva enerģiju tālāk malšanai un iekārtu kustināšanai. Nesen bija ziemai piemēroti apstākļi ar –padsmit grādu salu, - tā rezultāts: patīkams apsalums uz akmens mūra. Nedaudz pafotografēju, pacentos noķert baložus virs bezjumta dzirnām no iekšas, līdz mūsu eksistenci objektā pamanīja saimnieks, kas pēc kāda mirkļa ar rudu runci ieradās izlūkos – sākotnēji ar saprotamu dusmu vaicājās par to, kas mums še darāms, uz ko nosvērti atbildēju par mūsu interesēm šeit, pušplēstos vārdos pastāstot par UE subkultūras interesēm. Jau pēc minūtes onka ņēmās stāstīt, ka nesen arī no Rīgas šeit atbraukuši un fotografējuši dzirnavas, kā arī kāda meitene no Saldus esot tās zīmējusi iz ceļa malas. Beigu galā mūsu saruna izvērtās par dabisku un nepiespiestu dzirnavu likteņa izziņu, kuru pamanījos arī ierakstīt, radot intervijai līdzīgu priekšmetu. Lasīt tālāk »