Bradāšanas sezona sen kā atklāta, notiek jauni un jauni bradājumi, bet nav neviena, kam būtu vēlēšanās tos aprakstīt. Ko lai dara – kopš Sindromz atstāja šo saitu, tas ir pusnomiris [Sindromz, vai tu tiešām nevarētu atgriezties?]. Jā, tā kā Sindromz raksta par objektiem, nevar uzrakstīt neviens cits.
Kas tad ir noticis pēdējās nedēļās? Pirmkārt jau jaunu objektu uzmeklēšana un izpēte. Bradājam divatā ar Marnix, reizēm pievienojas arī Girtovich un Vikings. Esam atraduši vairākas bumbu patvertnes, kuras vienkārši papildina mūsu pieredzi un zināšanas par CA, bet gadījās uziet arī vairākus neparastus objektus, kas pirmajā piegājienā nemaz nebija pa zobam. Tā vienu nakti abi ar Marnix rāpāmies pa sētām un siltā ūdens caurulēm, meklēdami kādu vietu, kur pilnīgi gludā, 3 ar pusi metrus augstā metāla siena būtu pārvarama. Pat naitviženu paņēmām, lai visu labi apskatītu un laikus pamanītu draudošās briesmas, taču nevienu sensoru – cilvēkēdāju vai kameru – briesmoni ieraudzīt neizdevās. Vienīgi tas metāla žogs. Ar pūlēm tikuši uz tā mēs konstatējām, ka nolekuši lejā atpakaļ nu gan nekādi netiktu. Atgriezāmies pēc pāris dienām, paņēmuši līdzi virves. Iesēju virvē mezglus, nostiprināju virvi pie sētas un laidos lejā. Kārotā patvertne bija sasniegta, bet tā bija applūdusi. Metru dziļš, melns ūdens, kuram cauri neko nebija iespējams redzēt mani ievilināja un tad priecīgi paziņoja: „Spam, tava himza ir caura! Vai jūti, kā labā kāja kļūst slapja?” Ātri pārbaudīju aizvērtās hermes – te laikam bijis pats laika zoba midzenis, jo hermes bija pamatīgi sarūsējušas. Nočekojot ventšahtas parādījās sarūsējuši uzgriežņi, kas cieši tur vietā ventilācijas lūku restes. Atlika tikai noplātīt rokas un doties projām, lai atgrieztos šeit vēlāk ar roratslēgu.
Naktij turpinoties devāmies uz pamestu kultūras namu sahabārīt propagandas plakātus izstādei un patīrīt pamesto bibliotēku no bibliogrāfiskiem retumiem un vienkārši labām grāmatām. Iepriekšējā bradājumā šeit viss bija mierīgi, tādēļ klusumu centāmies ievērot tikai pieraduma dēļ. Marnix nolēca žoga otrā pusē un pazuda durvīs, es nolēcu otrā pusē un girtovich kāpa pāri žogam, kad atskanēja miegaina suņa murmināšana par to, ka viņam kāds traucējot gulēt. Tad murmināšana pārvērtās riešanā kaut kur tumsā, metrus simt tālāk. Brīdi stāvējis, Marnix veikli uzlīda pa sienu un pazuda žoga otrā pusē, bet es paliku neziņā stāvam. Vai maz ir vērts celt troksni notinot makšķeri? Tie suņi tāpat visticamāk ir blakusteritorijā. Nu labi, no piesardzības neviens nav nomiris – pakāpšos mazliet pa sienu. Tas nebūs skaļi. Bet riešana tuvojas un es neesmu ticis ne 2 metru augstumā, kad ieraugu manā virzienā skrienam vairākus radījumus aitu suņa lielumā. Spriežot pēc skaļās riešanas tie bija suņi. Ar šādu varzu man vēl nebija nācies sastapties un es pārsteigumā gandrīz nošļūcu lejā pa sienu un žogam tiku pāri tikai ar otro mēģinājumu. Pagāja minūte un otrpus žogam parādījās kaut ko meklējošs luktura stars. Brīdi padomājuši mēs ar Vikingu paspīdinājām pretī un devāmies uz auto, kur mūs gaidīja abi pārējie bradātāji.
Tā, lūk, mums iet vasaras sākumā. Ir plāni iekļūt vēl vienā interesantā patvertnē, bet par to pastāstīšu vēlāk, kad būsim tikuši iekšā. Tas laikam nebūs tik drīz, jo laiks ir kļuvis pavisam silts un mana sirds jau stājas, jūtot tuvojamies bradājumu uz ķīmisko atkritumu izgāztuvi. Pie šādas gaisa temperatūras gaistošajām ķimikālijām vajadzētu aktīvi iztvaikot, dāsni izplatot šķīdinātāju smaržu. Tagad, vasarā vajadzētu labāk parādīties arī fenotipiskajām izmaiņām augu valstī. Plus vēl izrūsējušās un sadegušās ķimikāliju tvertnes ar savādu Nezinko iekšā… Ņemam gāzmaskas un braucam?
