Kā būtu ar bradājumu?

Bradāšanas sezona sen kā atklāta, notiek jauni un jauni bradājumi, bet nav neviena, kam būtu vēlēšanās tos aprakstīt. Ko lai dara – kopš Sindromz atstāja šo saitu, tas ir pusnomiris [Sindromz, vai tu tiešām nevarētu atgriezties?]. Jā, tā kā Sindromz raksta par objektiem, nevar uzrakstīt neviens cits.

Kas tad ir noticis pēdējās nedēļās? Pirmkārt jau jaunu objektu uzmeklēšana un izpēte. Bradājam divatā ar Marnix, reizēm pievienojas arī Girtovich un Vikings. Esam atraduši vairākas bumbu patvertnes, kuras vienkārši papildina mūsu pieredzi un zināšanas par CA, bet gadījās uziet arī vairākus neparastus objektus, kas pirmajā piegājienā nemaz nebija pa zobam. Tā vienu nakti abi ar Marnix rāpāmies pa sētām un siltā ūdens caurulēm, meklēdami kādu vietu, kur pilnīgi gludā, 3 ar pusi metrus augstā metāla siena būtu pārvarama. Pat naitviženu paņēmām, lai visu labi apskatītu un laikus pamanītu draudošās briesmas, taču nevienu sensoru – cilvēkēdāju vai kameru – briesmoni ieraudzīt neizdevās. Vienīgi tas metāla žogs. Ar pūlēm tikuši uz tā mēs konstatējām, ka nolekuši lejā atpakaļ nu gan nekādi netiktu. Atgriezāmies pēc pāris dienām, paņēmuši līdzi virves. Iesēju virvē mezglus, nostiprināju virvi pie sētas un laidos lejā. Kārotā patvertne bija sasniegta, bet tā bija applūdusi. Metru dziļš, melns ūdens, kuram cauri neko nebija iespējams redzēt mani ievilināja un tad priecīgi paziņoja: „Spam, tava himza ir caura! Vai jūti, kā labā kāja kļūst slapja?” Ātri pārbaudīju aizvērtās hermes – te laikam bijis pats laika zoba midzenis, jo hermes bija pamatīgi sarūsējušas. Nočekojot ventšahtas parādījās sarūsējuši uzgriežņi, kas cieši tur vietā ventilācijas lūku restes. Atlika tikai noplātīt rokas un doties projām, lai atgrieztos šeit vēlāk ar roratslēgu.

Naktij turpinoties devāmies uz pamestu kultūras namu sahabārīt propagandas plakātus izstādei un patīrīt pamesto bibliotēku no bibliogrāfiskiem retumiem un vienkārši labām grāmatām. Iepriekšējā bradājumā šeit viss bija mierīgi, tādēļ klusumu centāmies ievērot tikai pieraduma dēļ. Marnix nolēca žoga otrā pusē un pazuda durvīs, es nolēcu otrā pusē un girtovich kāpa pāri žogam, kad atskanēja miegaina suņa murmināšana par to, ka viņam kāds traucējot gulēt. Tad murmināšana pārvērtās riešanā kaut kur tumsā, metrus simt tālāk. Brīdi stāvējis, Marnix veikli uzlīda pa sienu un pazuda žoga otrā pusē, bet es paliku neziņā stāvam. Vai maz ir vērts celt troksni notinot makšķeri? Tie suņi tāpat visticamāk ir blakusteritorijā. Nu labi, no piesardzības neviens nav nomiris – pakāpšos mazliet pa sienu. Tas nebūs skaļi. Bet riešana tuvojas un es neesmu ticis ne 2 metru augstumā, kad ieraugu manā virzienā skrienam vairākus radījumus aitu suņa lielumā. Spriežot pēc skaļās riešanas tie bija suņi. Ar šādu varzu man vēl nebija nācies sastapties un es pārsteigumā gandrīz nošļūcu lejā pa sienu un žogam tiku pāri tikai ar otro mēģinājumu. Pagāja minūte un otrpus žogam parādījās kaut ko meklējošs luktura stars. Brīdi padomājuši mēs ar Vikingu paspīdinājām pretī un devāmies uz auto, kur mūs gaidīja abi pārējie bradātāji.

Tā, lūk, mums iet vasaras sākumā. Ir plāni iekļūt vēl vienā interesantā patvertnē, bet par to pastāstīšu vēlāk, kad būsim tikuši iekšā. Tas laikam nebūs tik drīz, jo laiks ir kļuvis pavisam silts un mana sirds jau stājas, jūtot tuvojamies bradājumu uz ķīmisko atkritumu izgāztuvi. Pie šādas gaisa temperatūras gaistošajām ķimikālijām vajadzētu aktīvi iztvaikot, dāsni izplatot šķīdinātāju smaržu. Tagad, vasarā vajadzētu labāk parādīties arī fenotipiskajām izmaiņām augu valstī. Plus vēl izrūsējušās un sadegušās ķimikāliju tvertnes ar savādu Nezinko iekšā… Ņemam gāzmaskas un braucam?

Posted in Patvertnes | Tagged , | 5 Comments

Nakts bradājums

Jātiek pār žogu. Šī vajadzība ļoti raksturīga bradātājam un tāpat kā narkomāns, arī bradātājs vispirms sameklēs kādu klusāku kaktu, kur veikt iecerēto rituālu. Rituāla būtība ir vienkārša. Šajā pusē esam mēs, bet otrā pusē ir ventilācijas sistēmas izvadi. Pa vidu ir sēta, kurai jātiek pāri, cauri vai pa apakšu lai tur lūst vai plīst.

Ceļš ved teritorijas dziļumā gar siltumcaurulēm. Šīs bleķa desas ir apbrīnojamas! Bez skaņas tās lien pa zemi, tad iziet cauri vārtiem tik viegli, it kā nekādu vārtu vispār nebūtu um uzspurdz metru piecu augstumā. Kādu brīdi apdomājusies, pelēkā makarončūska nogriežas kādas teritorijas virzienā un aizlien tālāk. žogi paliek zem un ap, bet caurule vijas un lien. Panākt? Noķert? Tad jau vieglāk tukšā radiācijas slēptuvē noķert caurvēju. Neviens bridējs netiek caurulei līdzi.

Pirmais mēģinājums parādīja, ka žogi ir divi. Ārpusē zemāks, iekšpusē, metru pusotru atstatu – 3 metrus augsts un no metāla, bet otrā pusē – ieejas un ventilācijas. Kolēģis uzlīdis augšā un ziņo, ka iekšā varot tikt, bet ārā tiekot teorija varētu atšķirties no prakses. Nu nekas, nakts ir gara un otrā pusē ir liels ar zāli apaudzis uzkalns. Saucas patvertne. Ēd bradātājus un spļauj habāru. Barot tikai naktīs, pāc plkst. 12.00. Piekļūt tādam lopam tā lai tevi nepamana nav viegli. Continue reading

Posted in Patvertnes | 8 Comments

Pamestā pilsēta

Tāpat vien lasot vecās tēmas forumā ieraudzīju, ka šī tā arī nav pienācīgi nobeigta. Atceros, ka bradājuma apraksts tapa, bet kaut kur pazuda un vairs nav atrodams. Tā nu nolēmu vēlreiz uzrakstīt un publicēt Skrundas 2 abu bradājumu aprakstus.

Armijas pilsētiņā bijām 2 reizes – vienu nelegāli, otru legāli. Nelegāla iekļūšana ir vienkāršāka par legālo, tomēr jāuzmanās – apsargs nejauks un suns pavisam nejauks un pavisam nepiesiets.

Kas atšķir pamestu pilsētu no apdzīvotas? Nepļauti zālieni, jauni kociņi nepareizās vietās? Tos var redzēt arī apdzīvotās pilsētās. Cilvēku neesamība un klusums? Agros rītos nedēļas nogalēs arī Rīga ir klusa, bet arī tad apdzīvotā pilsētā nerodas tā noskaņa, kas pamestā. Man šķiet, to īpatnējo pamestības sajūtu rada logi. Tie nav izsisti un nav arī pārāk netīri, tajos tikai nav aizkaru, un tas liek logiem izskatīties tumšiem. Ejot starp daudzstāvu māju rindām, kam visi logi tumši un tukši rodas sajūta, ka tie skatās uz bradātāju, pavada viņu ar skatienu. Continue reading

Posted in Militāri objekti, Monumentāli objekti | Leave a comment

Labirints

Šovakar mēs ar Marnix sekojot maģistrālai cauruļu līnijai nokļuvām patīkami milzīgā pagrabā – labirintā, kur staigājām vairākas stundas un tāpat visu neapskatījām. Viss labirints mudž no vadiem, kabeļiem, caurulēm, azbesta un stiklauduma. Interesanti, ka šeit gar griestiem stiepjas ne tikai metāla un plastmasas, bet arī stikla caurules, kuru pielietojumu neizdevās noskaidrot.
Aukstais laiks visas peļķes ir pārvērtis leduslaukos un dažviet izveidojis ledus stalaktītu un stalagmītu mākslas darbus, kas ir ne tikai baltā, bet arī brūnā, tumšzilā un koši dzeltenā krāsā. Acīmredzot tur kur griesti kļūst grīda, glabājas dažādas ķimikālijas. Grīdu vietvietām klāj pavisam neparasti izliektu ledus kristālu paklājs centimetru desmit biezumā. Viegls pieskāriens un mazā kristālu pils sašķīst un sairst. Nekur citur es neesmu redzējis tādus lokveida ledus kristālus pāris milimetru caurmērā un pirksta garumā. Atradām arī sasalušas ledus straumes visā telpas augstumā un dīvainus neaizsaluša ūdens laukumus, kuros peld kāda dzeltenzaļa šķidruma pērlītes, kas pat necenšas salipt lielākos pilienos.
Labirints ir milzīgs. Dažviet uzgājām lūkas uz augšu, citviet applūdušas lūkas uz leju, kas tomēr nekur neved. Te ir gan gaiteņi gan lielas zāles, ko balsta kolonnas, bet citur cauri vadu un cauruļu mudžekļiem lienot un rāpojot ir pavisam viegli nozaudēt virzienu. Zem kādas pārrautas caurules uzgājām skaistus, bet nepozitīvi smakojošus urīnledus veidojumus, citur daudz kabeļu atlieku un ļoti vecas elektronikas karkasu. Visur ir rūsa un betons un tumsa, jo kāds ir aiznesis visu gaismu no labirinta – pareti izvietotie kupoli ir noņemti un visas spuldzes ir izskrūvētas. Es būtu gribējis redzēt šo vietu, kad visas lampas vēl dega!
Ieeju un izeju labirintam netrūkst, bet piķa melnajā tumsā pa tām neko nevar redzēt, bet izgaismot telpas ar lukturi nozīmē sevi nodot, tādēļ nākošreiz jāiet agri no rīta lai tumšajā laikā vēl paspētu iekļūt labirintā, bet kad uzaustu gaisma, izpētītu arī virs labirinta esošo objektu.
P.S. Piedodiet par bilžu kvalitāti, bet fotografēts tika ar telefonu. No nākamā bradājuma labirintā pārvedīsim labākas bildes.

Labirints Labirints Labirints

Pārējās bildes šeit >> Labirints

© Spam, www.post-apo.lv 2010

Posted in Industriāli objekti, Monumentāli objekti | 4 Comments

Ziemas miegs

Beidzot ir klāt atkusnis, sniega sega ir kļuvusi plānāka un organizējas pāris bradājumi. Kamēr tie vēl nav notikuši, pakavēšos pie tā, ko esam un ko neesam sadarījuši.

Nav gluži tā, ka postapokalipses bradātāji būtu pārstājuši bradāt un tikai ceptos savā forumā. Beidzot darām kaut ko ne tikai savam bet arī citu priekam – veidojam civilās aizsardzības muzeju. Gan jau būsiet dzirdējuši, ka esam okupējuši īpašnieku neizmantotu patvertni, kuru reanimēsim līdz tādam stāvoklim lai nezinātājs to nevarētu atšķirt no neliela vietējas nozīmes komandpunkta ar visu sakaru elektroniku, uzskates un mācību materiāliem, medpunktu un varbūt pat reģenerējošās gaisa attīrīšanas iekārtas kopiju. Šobrīd telpu remontu esam tik pat kā pabeiguši,  par koliels paldies Kapam un Sturm biedrībai, kas nežēloja laiku un līdzekļus patvertnes atjaunošanai. Pa šo nedēļu savedīsim uz patvertni eksponātus un tad sāksim gatavot vitrīnas, etc.

Tagad par citu. Palasot dašus gadus vecus ierakstus tepat bradājumu lapā/blogā atradīsiet ierakstus, kas stāsta gan vispārīgi par bradāšanu, gan par pilsētvidi, gan arī par dažādām bradātāju bīdītām ar bradāšanu saistītām lietām. Šo tradīciju esmu nolēmis atdzīvināt un pēc ilga pārtraukuma modināt bradajumi.lv no miega un aizmirstības.

Posted in Patvertnes | 4 Comments