bradajumi.lv

Ja Jūs kādreiz esat vismaz gājuši skolas pārgājienā [nu, labi, neieslīgsim tik tālās bērnības atmiņās]…tātad, ja Jūs kaut reizi esat šķērsojuši ielu, lietojuši gāzes plīti, skrūvējuši pārdegušas spuldzītes vietā jaunu, vārdu sakot, ja Jūs nedzīvojat inkubatorā, tad noteikti zināt, ka katrai darbībai, ko veicat, ir savi „noteikumi”, kurus ievērojot, Jūsu iespēja nodzīvot līdz sirmam vecumam manāmi pieaug.

Tāpat arī bradājot ir jāatceras dažas lietas, kas palīdz ne tikai atgriezties mājās [vienā gabalā un bez nopietniem savainojumiem], bet arī padara visu pasākumu daudz tīkamāku. Protams, vairums no tiem ir tik elementāri, ka Jums ir tiesības raukt degunu un teikt: „Bet tas taču pat mazam kaķēnam skaidrs!”, taču praksē noder viss [ja nu Jūs tomēr, apsverot visas draudošās briesmas un nepatikšanas, tomēr dosieties bradāt].

Objekti
Bet vispirms mēs vēlētos daudzmaz aprakstīt, kas tad var būt „bradājuma objekts”. Pirmais, kas ienāk prātā, protams, ir visas pamestās rūpnīcas, kas ir sastopamas gandrīz vai katras pilsētas nomalēs un ne tikai [tāds, lūk, pagātnes mantojums], un ēkas, tik pat populāri ir arī jumti, tilti, dzelzceļa sliedes [ar visiem vagonu parkiem un vientuļi pamestajiem vagoniem, vai pat veseliem vilcienu sastāviem sen aizmirstos ceļa atzaros]. Objekts var būt arī nepabeigta būve, pagrabs, patvertne, kuģis, memoriāls u.t.t. kaut vai parks, vai vecmammas ābeļdārzs, ja tajā ir ko pētīt, atrast, ieraudzīt, jo tas arī ir pašā bradāšanas pamatā.

Pārskaitām vēlreiz? Pamestas ēkas, rūpnīcas, dzelzceļš, jumti, tilti….Lielākā daļa objektu sveicina ar brīdinājuma zīmēm, kur figurē vārdi: „nepiederošām personām ienākt aizliegts”, „teritoriju apsargā [ar suņiem]”, „ēka avārijas stāvoklī”, „sliežu ceļus nešķērsot”…jā, arī „smēķēt uz tilta aizliegts” [ja nu kas]. Tāpēc bradāt IR bīstami [pavisam un noteikti]! Citējot vienu neārstējamu bradātāju, jāsaka: „Izdzīvo paranoiķis”. Piesardzības nekad nevar būt par daudz, tikko pazūd bailes, iespēja, ka notiks kas nevēlams aug [strauji, kā ar steroīdiem barota govs] . Un tās zīmes arī taču nav vienkārši skaistumam. Pārkāpjot žogu ar uzrakstu „Uzmanību! Bīstami!”, tiek pārkāpts „žogs” visās tā nozīmēs. Pirmkārt, atrašanās aizliegtā teritorijā ir sodāma, otrkārt, bradātājs pamet mierīgo un puslīdz drošo teritoriju - no šī brīža visu atbildību par savu drošību un veselību/dzīvību viņš uzņemas pats.

Kā uzvesties?
Nedemolēt, pārāk neaizrauties ar suvenīru kolekcionēšanu no apmeklētajiem objektiem [kaut gan, piemēram, zinot, ka objekts pavisam drīz vairs nepastāvēs, vēlme kaut ko paņemt ir ļoti liela…nu, tā vēlme vispār jau ir praktiski vienmēr], adekvāti novērtēt savas spējas, lai nenodarīt sev pāri, būt uzmanīgam.

Iztirzājot sīkāk, vēlreiz jāatzīmē, ka atrašanās aizliegtās teritorijās ir administratīvi sodāms pārkāpums, bet vandālisms ir vainu pastiprinošs apstāklis. Arī uzrakstu un zīmējumu atstāšana uz sienām ir pielīdzināma vandālismam. Turklāt, bradātājs dodas izbaudīt vietas skaistumu, nevajag izbojāt citiem šo prieku, atstājot trīs burtu uzrakstus. [Ja jau tik ļoti gribas, tad atstājiet savu vizītkarti – ar vārdu, uzvārdu un citiem datiem.]

Tas pats attiecas uz lietām, kuras tik ļoti gribas paņemt līdzi. Atcerieties, ja Jūs tās nekaunīgi savācat, tad citi vairs neredzēs, piemēram , cik ģeniāli labi tā gāzmaska karājās uz nagliņas. Bet tas jau ir personīgās attieksmes jautājums [nenoliegsim, ka arī mums negadās atnest mājās dažus „suvenīrus”].

Kāda ir iespēja tikt pamanītam un noķertam?
Vispār jau neliela. Bet tāpēc nevajag domāt, ka bradājums ir kā pastaiga pa parciņu ar rindās sastādītiem bērziņiem un liepiņām. Pastāv arī apsargājami objekti, kuros Jūs nebūsiet gaidīts viesis, ir ēkas, kuru tiešā tuvumā notiek darbība, tāpēc jārēķinās, ka kāds apzinīgs pilsonis, Jūs pamanījies, pasteigsies par to paziņot attiecīgajām iestādēm. Var atrasties arī līdzcietīgie, kas būs svēti pārliecināti, ka Jūs, atrodoties uz jumta, pašu spēkiem nu nekādi netiksiet lejā. Vispārēja uzmanība garantēta. Taču vairāk nepatikšanu var sagādāt bezpajumtnieki, kuriem arī savs jumts/tilts virs galvas ir svarīgs. „Savas” teritorijas aizstāvēšanai no neuzmanīgiem bradātājiem viņi var pielietot arī spēku…vai suni [tas no mūsu pieredzes]. Un bezpajumtnieku suns ir daudz nopietnāks arguments kā sargsuns, jo viņš ir izsalcis un nedresēts, tāpēc komandas var arī nesaprast un no sirds iekosties Jūsu piedzīvojumus alkstošajā miesā.

„Katrs pats sev stomatologs?”
Kā jau tika minēts, tad iespēja sastapt kādu būtni, kas neatbalsta Jūsu bradāšanu, vai arī iekāro nodarīt Jums miesas bojājumus ir salīdzinoši neliela…salīdzinoši. Jo daudz lielāka iespēja ir ciest paša neuzmanības un neapdomības dēļ. Tāpēc nav ieteicams doties bradājumā vienatnē, šis nav gadījums, kad var demonstrēt savu cēlo individualitāti un neatkarību. Arī šķietami izturīgas virsmas var izrādīties ļoti viltīgas. Kā Jums patīk šāda perspektīva: izkrist cauri grīdai dažus stāvus zemāk, vai, atbalstoties pret margām, sasniegt zemi kopā ar margu atlūzām? Nerunājot nemaz par caurumiem grīdā, kas [jau atkal no personīgās pieredzes] var būt bezjēgā dziļi. Tāpēc pārvietoties pa nepabeigtām vai avārijas stāvoklī esošām būvēm vajag uzmanīgi…līdzīgi kā pa ledu.

Lai bradāt būtu patīkami, nepieciešams arī adekvāts „ekipējums”. Vaļējās sandalēs vai [neiedomājami!] augstpapēžu kurpēs necik tālu netiksiet. Arī apģērbam jābūt tādam, kuru nosmērējot vai citādi sabojājot, vēlāk nenāksies ilgi bēdāties. Ļoti noderīgi ir cimdi, jo putekļi vēl ir labākais, ar ko nākas saskarties bradājot, cimdi arī daudzmaz pasargā no sagriešanās un saskrāpēšanās. [Protams, ja nu Jums roku mazgāšana apšaubāmas tīrības ūdenstilpnēs, ja paveiksies tādas atrast, šķiet aizraujoša, tad cimdus var arī neņemt.] Gandrīz pati svarīgākā lieta ir gaisma. Bradājot pagrabos, vai nakts laikā pašsaprotama ir kāda pārnēsājamā gaismas avota nepieciešamība. Vislabāk vidēji spožs kabatas lukturītis [kaut gan ekstremālos apstākļos, spontānā bradājumā der jebkas, kas spīd – kaut vai pietiekami spožs mobilā telefona displejs, bet grīdā esošo caurumu, kurus ar lukturīti līdz galam izgaismot nav iespējams, dziļuma pētīšanai ir tikusi izmantota arī aizdedzināta sērkociņu kārbiņa]. Telefons arī var izrādīties nenovērtējams, ja tomēr gadās kāds nepatīkams incidents un Jums ir nepieciešama palīdzība [kaut gan, iedomājoties zvanu, piemēram, „ātrajiem” ar lūgumu izpestī no VEFa cilvēku ar lauztu kāju, nāk smiekli, patiesībā tas nemaz nebūs smieklīgi…medicīnas darbinieki gan šo notikumu atstāstīs vēl saviem mazbērniem].

Pastāv risks, ka pamestos objektos Jūs varat uziet nezināmas izcelsmes vielas, kas tik pat labi var būt kā nekaitīgas, tā arī bīstamas, piemēram, azbests, kas izraisa plaušu vēzi. Arī dažādi vadi un kabeļi rada zināmu risku. Pat ja Jūs zināt, ka konkrētajā vietā strāvas padeve jau sen ir atslēgta, riskēt nav vērts.

Eh, bet dažreiz tik ļoti gribas justies kā pirmatklājējam, kā pēdējam cilvēkam, kas izdzīvojis pēc atomkara, gribas vienkārši to bradājuma sajūtu, adrenalīnu, iespaidus, ko bez vārdnīcas palīdzības grūti formulēt, ka, zinot cik tas var būt bīstami, mēs tik un tā dodamies bradāt.