bradajumi.lv

Vakar ap to laiku, kad Rīgu lēnām sāka pārņemt tumsa patīkamās nokrāsās, uz ielām parādījās trīs zvēri, un slīdēja ar sabiedriskā transporta palīdzību kautkur uz Pļavnieku-Ķengaraga pusi. Tikuši līdz “īstajai” pieturai un fiksi izlekuši no siltā autobusa, nedaudz tvaikodami, zvēri nopriecājās par skatu uz TV torni un dažām industriālām konstrukcijām, kuru ēnainās puses izcili kontrastēja ar sarkanīgi violeto saulrieta pārpalikumu. Žēl, ar digitālo tas nav uzķerams visā patiesajā krāšņumā- zvēri apspriezdami domu slidinājās tālāk pa viltīgo ietves slidotavu, uz patvertnes pusi. Esam jau pavisam tuvu. GPS rāda 100m, 75m, tieši šai brīdī nozibsnī kaut kāda zibspuldze no nezināmas debespuses. Zvēri sabīstas, bet turpina ceļu. 50m, 35m, atkal zibsnis. Zvēri sastingst, kādu mirkli skatās apkārt. Klusums. Turpina ceļu. Nulles punkts, skatamies apkārt- rekur kalns, jā ir īstais! Tāpat uz zvēriem no savas būdas, ar bezjēdzīgu sejas izteiksmi, skatās apsargs. Zvēri itkā dodas prom. Ieeja nemaz nav muitas teritorijā. Zvēri pieet klāt- durvis aizslēgtas ar divām piekaramajām atslēgām. Škrobe. Tomēr intinktu vadīts, lielākais zvērs uzspīdina lukturi- vaļā! Atslēgas tikai pieliktas skata pēc! Nu labi- otrā bija aizslēgta, bet kāds jau pirms zvēriem ir gribējis tikt iekšā un izfleksējis mehānismu. Nokāpuši pa apkrautajām trepēm, zvēri sajūsmā. Tur vairākas milzīgas hemētiskās durvis un plakāti ar atombumbu sprādzieniem. Ejam tālāk. Lielākais zvērs atkal izceļas- izdomājis paspaidīt elektrības slēdžus. Gaisma strādā, maita, nobiedēja. Pati patvertne nav pārāk liela- divas vidēja izmēra centrālās telpas, divas ventilācijas figņu telpas, CA noliktava, tualete un vēl pāris istabas ar grāmatvedības lietām. Par grīdu zvēri nedaudz sasmējās, bet cetās staigāt uzmanīgi- pa sijām, starp kurām ir ar preskartonam līdzīgu draņķi pārklāts, centimetrus piecpadsmit dziļš tukšums. Atzīšos- tomēr netīšām ielūzu vienreiz. Šādi cenšoties uzmanīties zvēri ir tikuši līdz noliktavai. Gāzmasku tikpat kā nav- tikai respiratoru kastes. Dažas pakārtas himzas kuras, man domāt, bija pat diezgan labā stāvoklī. un citas plauktos sakrāmētas mantas. Zvēri kādu pusotru stundiņu pacilātā noskaņojumā pavazājušies un šo to safočējuši, līda ārā. Dodoties prom, tika malkota karsta piparmētru dzira ar visām kaitinošajām piparmētru sastāvdaļām un apspriestas visādas bez-tēmas- tā teikt pilnīgi par neko. Patīkams piektdienas vakars :)

________________
Teksts un bildes: Jenots

1987. gadā tika pabeigta patvertne, kura bija paredzēta Labklājības ministram. Patvertne atrodas sociālas iestādes tiešā tuvumā, un piekļuve tai tiek uzraudzīta. Jau sākumā gribu pateikt paldies šīs iestādes direktorei Maijai par iespēju apmeklēt objektu.

Tātad, kā jau minēju patvertne pabeigta kopā ar blakus esošo ēku 1987. gadā. Tā tikusi sekmīgi nodota komisijai un bijusi darba kārtībā, tomēr pēc gada atklājies, ka spēcīgāku atkušņu laikā tajā dažviet ieplūst ūdens, tādēļ patvertnes pārsegums tika norakts un patvertne pārklāta ar ūdensnecaurlaidīgu pārklājumu (parasto polietilēna plēvi un piķi). Kādu laiku tas problēmas atrisināja.

Pēc PSRS sabrukuma patvertne tika nodota rajona padomes īpašumā. Patvertne tika uzraudzīta, regulāri mainīti filtri un darbināts dīzeļmotors. Tā tas notika līdz 1996. gadam, kad patvertni uzraugošais padomju armijas virsnieks to beidza darīt (visticamāk, viņš pārvācās uz citiem medību laukiem, bet precīzi nenoskaidroju). Kopš tā laika vietējais elektriķis pagraizīja sakaru bloku un vēl šo to (savām vajadzībām). Ap 90to gadu sākumu no patvertnes tika izvāktas visas lietojamās mēbeles, kā arī izvietoti dažādi labklājības ministrijas dokumenti, kuri pašlaik tur lēnām pūst.

Kad ieradāmies objektā, saņēmām ziņas, ka tur viss ir applūdis, un patvertne ir ļoti sliktā stāvoklī. Gatavojāmies jau uz pus metru dziļu eļļainu ūdeni, bet tā vietā mūs ieveda sausā patvertnē, kurā pie tam darbojās elektrība. Pati patvertne ir salīdzinoši neliela. Pavisam tur ir 3 ieejas, viena izmantojama arī autotransportam. Kopā ir aptuveni 15 telpu. Dažādas tehniskās telpas, noliktava, vīriešu un sieviešu guļamistabas (par nelaimi savā starpā nav savienotas), un vienīgā telpa ar oriģinālo dēļu grīdu – ministra kabinets.

Palūdzām lai mūs atstāj vienus un apmēram pusotru stundu visu izložņājām. Dīzelis izskatījās darbināms, un degvielas tvertnē pat bija palicis mazliet dīzeļdegvielas. Pēc diezgan ilgas dokumentu pētīšanas secinājām, ka praktiski nekā noderīga nav, un devāmies prom pirms tam uzņēmuši dažus labus kadrus.

Paldies Becham par kompāniju un foto.

Pārējās bildes galerijā >> Labklājības ministra patvertne

Teksts - Dimiz

Tā kā diezgan daudz fočēju objektus, nolēmu pamēģināt YouTube video variāciju, pievienojot bildēm attiecīgu mūziku. Piedāvāšu šepat palūrēt dažus un ja ieinteresēja, droši varat sekot jaunumiem iekš šīs pleilistes

Fočika nav > bilžu nav > jāatgriežas un jāsabildē.

D: „Ko tu dari?”

S: „Velku himzu.”

D: „Tagad?”

S: „Zābaki laiž cauri ūdeni. Kamēr nokļūsim tur, kājas būs slapjas. Vilkšu tagad. Tev kauns kopā ar tādu himzainu frīku vazāties pa ielu?”

D: „Nē, es apsveru domu pats par tādu kļūt.”

S: „Ā. Kļūsti ātri, man šajā gumijas gabalā ir karsti.”

D: „Tūlīt.”

5 min.

S: „Let`s go!”

Izejam uz ielas. Himza ir laba lieta. Vairs nav jālaipo starp peļķēm, var iet tieši tādā virzienā, kādā liek bradātāja adrenalīna kārais gaļas gabals iekš smadzeņpoda – patvertnes virzienā. Mentu busiņš uz vienpadsmitiem.

S: „Lielais vairums mentu ir mācījušies civilo aizsardzību. Diez, ko viņi domā, redzot mūs?”

D: „Cirks atbraucis.”

S: „Aha. Ē, mums vajag piekto. Re, kur ir! Skrienam!” Lasīt tālāk »

Šim bradājumam līdzīgs priekšmets tīri izjūtu līmenī – vienīgi bija nedaudz dramatiskāk.Devāmies kārtējo reizi uz Laboratoriju, jo tur ziema un vispār forši. Sasnigusi plāna sniega kārtiņa un, braucot ar velo, varēja visādi izrīkoties, īpaši nebojājot riepas – jautri ir sākt bremzēt 10x ātrāk, nekā ierasts un tas viss patīkamā sniega dēļ.
Aizvedām tur cilvēku, kurš nekad nebija tur bijis un jau pirmajās telpās varēja novērot cilvēka interesi – patīkami arī pašam detalizēti paskatīties uz lietām, kuras kādreiz palaistas garām – un tā notiek ikreiz, kad atgriežas kādā objektā. Citādāka šī reize bija ne tikai ar sniegu, bet arī ar diennakts laiku – parasti apmeklējām agrā rītā, lai apkārtējie vēl saldi gulētu. Bet tas nebūt nav viss. Glīti staigājām pa objektu, izmantojot ierastos lukturīšus un fotokameru, kā arī ko neierastāku – nakts redzamības iekārtu, kas tumšās telpas izgaismo teju kā dienas laikā, iekrāsojot tās zaļas un izliecot to aprises optikas dēļ. Tā nu klusiņām staigājām, novērodami vairākas izmaiņas objektā – sagāztas lietas, atrašanās vietu mainījušas lietas un pilns ar visādu bezjēdzīgu demolēšanu – domājams, ka pie vainas metāla un citu lietu zagļi, ehh. Lasīt tālāk »