bradajumi.lv

Pāris stundas atpakaļ ar Latvi norunājām doties uz nesen uzieto kanalizācijas kolektoru. Pārsteidzoši, bet šoreiz es nekavēju, esmu ieradies pirms noteiktā laika un nu sēžu uz akmens pie apaļa cauruma zemē. Drīz kļūst vēss un es sāku ģērbties - uzvelku gumijas bikšzābakus, pārbaudu lences, pēc tam uzvelku gumijotā auduma jaku, nostiprinu savilcējus un uzkaru kaklā respiratoru. Pēc tam izņemu no somas virvi, iesienu mezglus ik pēc 30 cm lai vieglāk kāpt, apsienu to ap lielo akmeni un nolaižu lejā. Vēl lieku reizi pārbaudu vai mezgls droši sasiets, un sāku gaidīt.
Drīz ierodas Latvis, izņem no somas tādu pašu aizsargtērpu un savu GP-5M gāzmasku, un arī saģērbjas. Uzlieku respiratoru, piestiprinu galvas lukturi, un laižos lejā. Augstums nav liels - tikai pāris metri. Virve vajadzīga galvenokārt lai vēlāk varētu tikt ārā. Šoreiz nav redzama savādā migla, kas bija pagājušo reizi un neļāva neko tālāk par metriem 20 redzēt. Smirdoņa netiek cauri respiratora filtriem. Pagaidām viss ir ok, bet ko es pārdzīvošu vēlāk… Ak vai, tas nebūs patīkami.

Lasīt tālāk »

Fragmenti no Jurija Ščerbaka grāmatā “Černobiļa” publicētās intervijas ar Jūliju Andrejevu, PSRS armijas apakšpulkvedi.

(..)Zonā es tūlīt atcerējos Andreja Tarkovska filmu “Stalkers”. Arī sevi mēs saucām par stalkeriem - gan Jura Samoiļenko, gan Viktors Golubevs, gan es… Visi, kas devās uz īpaši spēcīgi “starojošām” vietām, bija stalkeri. Stacijā pirmo es ieraudzīju suni, kas skrēja garām administratīvajam korpusam. Noplucis melns suns zvārojās un grīļojās… Acīmredzot bija pamatīgi saķēris…
Mums, karavīriem, bija jāveic rūpīga AES dezaktivizācija. Bet kā to izdarīt? Pieredzes - nekādas. Jutāmies gluži “pliki” - visi uzdevumi jauni. Ko lai iesāk, piemēram, ar tiem velna jumtiem? Tie taču staroja tā, ka telpās tieši zem jumtiem nebija iespējams uzturēties. It īpaši šī problēma saasinājās, kad sāka būvēt sarkofāgu.
Roboti deva pilnīgi fantastiskus datus, un es tiem neticēju. Bija pašam jāiet izlūkot, jātiek skaidrībā - kas un kā. Jūnija vidū kopā ar leitnantu Šaņinu mēģinājām kādu jumtu nomazgāt ar dīzeļdegvielu. Tas neko nedeva. Uz šā jumta bija vairāk vai mazāk omulīgi: tur varēja uzturēties piecas līdz desmit minūtes. Uz galvenā korpusa jumtiem neviens ne kāju nebija spēris. Pilnīga neziņa. Tāpēc nolēmu iziet uz otrā bloka jumta.

Lasīt tālāk »

Šis nav pareizs bradājums [ja bradājums vispār VAR būt pareizs]…Es jums teikšu, ka nebūt vēl nezinu visu un galu galā tas neļauj man naktīs gulēt.

Izeju laukā ap vieniem naktī, dodos Mārupes virzienā [no Āgenskalna]. Viss rajons guļ, mazas mājiņas paslēpušās savos drošajos dārzos aiz simboliskiem žogiem, retas laternas, lapas lēni, lēni piezemējas uz asfalta vai smiltīm…klaiņoju. Līdz konstatēju - esmu Torņkalnā. Savādi. Naktī laiks ir pavisam cits. Ne ātrāks, ne lēnāks, vienkārši cits. Paskatos pulkstenī - divi. Varētu doties mājās, tikai ļoti gribas vēl pastaigāt pa krastmalu. Rezultātā nonāku līdz Akmens tiltam. Vēlēšanās ienirt Daugavā pēc gaismiņām ir sasodīti liela. Tomēr skaisti…ļoti, ļoti. Mašīnu praktiski nav, gājēju nav vispār. Dodos uz centru. Jūtama otrdiena - pat Vecrīga ir tukša. Var pasēdēt uz ietves malas un parunāties ar kaķiem. Gaismas tik krīt uz bruģi, asfaltu, ūdenī, es ķeru…saprotot, ka attēli nevar saglabāt sajūtas. Gandrīz pusotru stundu es ar fotoaparātu dzīvojos uz AB dambja, nemaz nenojaušot, ka neesmu tur viena. Bet mana klātbūtne, laikam, nelikās pārlieku nevēlama, vai arī tas cilvēks, kas sēdēja dambja galā, pats nejutās drošs. Gaisma spēlējas ūdenī…neiespējami nofiksēt realitāti, toties fotogrāfijas rāda citu, ne mazāk skaistu nakts gaismu pasauli. Uzsāku virzību uz mājām, vairs pat neliekot fotoaparātu somā. Protams, lai sajustu, cik tas viss ir apbrīnojami jauki, nepietiek ar attēlu vien, vajag klātesamību, bet aizrauj pats process. Ķeršana. Klusi, tumši pagalmi, šūpoles, pirmie sētnieki jau sparīgi darbojas ar slotām. Novēlu tiem jauku dienu. Neizpratnes pilns klusums.

Atgriežos mājās ap pussešiem. Vēl nav gaišs, bet pilsēta nepārprotami mostas. Patīkami apzināties, ka šoreiz esmu to mazliet piemānījusi, vērojusi, kā tā elpo pusmiegā [jo pavisam aizmigt nevar nekad]…Nakts bija silta. Pavisam ne oktobra nakts. Varbūt pēdējā tāda šogad.

Pārējās bildes galerijā >> Rīga naktī

Apsveicu, dārgie, mīļie, jaukie – pirmo daudzmaz kolektīvo bradājumu pasludinu par notikušu!

Uz forumā „pakārto” ziņojumu gan īpaša reakcija nesekoja [kauns, kauns, bradātāji!]…

Tātad, ideja bija sekojoša – ar 18. autobusu nokļūt tā galapunktā „Dārziņi 2” doties aplūkot Salaspils memoriālu naktī un atpakaļceļu līdz Rīgai mērot kājām. No Rīgas izbraucām ap deviņiem vakarā, galamērķi sasniedzām…un, izkāpjot no autobusa, konstatējām, ka ir sasodīti tumšs. Pavisam. Lieti noderēja lukturīši, kas uz pieciem cilvēkiem gan bija tikai divi. Toties zvaigznes…ārkārtīgi skaistas, žēl tikai, ka iet ar paceltu galvu ir visai nogurdinoši, turklāt pastāv iespēja nostiepties gar zemi un uzart ar degunu asfaltu. Tuvojoties Memoriālam, sajutām, ka kaut kas tik ļoti nepatīkami ož, ka elpot negribas. Tomēr sakopojām savu pacietību un gājām vien tālāk. Memoriāls, kā jau tam naktī pieklājas, bija jauks. Patiešām. Vienīgi žēl, ka vārtos esošā ekspozīcija bija aizslēgta, t.i., nepieejama. Divi biedri, aplūkojuši monumentālos veidojumus, nolēma doties atpakaļ ar autobusu [joprojām nezinu, vai tiešām ar autobusu, jo dzīvības pazīmes nav līdz šim izrādījuši :)]. Palikām trijatā – sonne, ripp, sindromz. Nu, lab, lab….nepalikām, bet gājām. Pa sliedēm. Līdz pat pašai Rīgai. Ceļš garš – aptuveni 20 km. Tomēr nosoļojām visai ātri. Sajūtas – savādas un noteikti neikdienišķas. Garām braucošie preču vilcieni saceļ tādu vēju – uh! Turklāt vēl to radītais troksnis! Lielākā daļa, ceļa, protams, bija neapgaismota, bet tas īpaši netraucēja. Posmos, kur patiešām neko nevarēja redzēt varēja ieslēgt lukturīšus, bet pārsvarā to nedarījām, jo bez tiem tomēr jaukāk. Atradām arī sliežu un gulšņu krāvumu, pareizāk sakot, veidojumu – glīti izveidotu restīti aptuveni „divu sindromz-u augstumā”, protams, ka tajā bija jāuzkāpj. Nosmērējāmies pamatīgi, ko varēja manīt pēc ripp gaišā apģērba stāvokļa un visu netīrajām rokām. Mājās pārradāmies ap trijiem naktī. Par nākamo rītu…nu, kājas. Jā, kājas bija cietušas. Kam vairāk, kam mazāk. Bet gandarījums arī liels.

Pārējās bildes galerijā >> Pārgājiens

Atrašanās vieta – starp Doles un Dārziņu dzelzceļa stacijām, kādu puskilometru no dzelzceļa. Ejot no pie šosejas novietotās zīmes: garām kapiem pa kreisi un pāri sliedēm. [bet var arī neatrast, ja īsti nav zināms, kur objekts atrodas :)]. Memoriāls izveidots bijušās koncentrācijas nometnes vietā (1941.-1944.g.), vārtu būvē iekārtota neliela ekspozīcija, no kuras var uzzināt par šo vietu mazliet sīkāk.

Dienas laikā ir iespēja, ka starp milzīgajiem akmens tēliem nebūsiet viens, jo tūristu grupas, kā izrādās, šo vietu apmeklē visai čakli. Tāpēc iesakām doties uz memoriālu naktī, kad pilnīgā klusumā tikšķ metronoms un monumentālie silueti uz tumšo debesu fona izskatās kā dzīvi, bet tikai no citas realitātes.

Pārējās bildes galerijā >> Salaspils memoriāls