Šis saits ir izveidots ar domu dažādos aspektos aplūkot to, ko mēs saucam par bradāšanu. Jēdzienu urbantrip un trespassing [un, iespējams, arī citu] pastāvēšana mums nemaz nav sveša. Tomēr bradājums pēc būtības ir kas daudz plašāks. [lasīt tālāk..]
Ir sestdienas rīts. Dodos uz Iļģuciemu, satieku otru bradātaju un dodamies ceļā uz Daugavgrīvas fortiem. Iekāpjam trešajā autobusā, kurš par laimi ir tukšs un braucam. Pa ceļam izgulējušies un sasildījušies izkāpjam Bolderāja un dodamies uz fortiem. Atraduši pirmo caurumu seta, ielienam tajā un čāpojam pa sniegu līdz fortiem. Ejot atrodam patvertni, kas atgādina nelielu noliktavu, ielienam tajā (mūsu otra iekarota patvertne!), pēc izpētes lienam āra, turpinām ceļu.
Pa ledu šķērsojot kanālu esam jau pie fortiem. Ielienam tajos un izbaudot to vientulības sajutu izstaigājam tos. Izejot nocietinājuma vidu sasildāmies ar siltu teju un āboliem. Pēc tam soļojam pa kādam nesenām pēdām uz vecu ēku, kas izskatās pēc muižas. Izstaigājuši visas iespējamās vietas tajā, dodamies uz torni, kurā par nelaimi tikt iekša nevar. Nekas, dodamies uz PSRS noliktavām, izstaigājam to telpas, papriecājamies par “skaistajiem” zīmējumiem uz to sienam, un dodamies āra. Pa ceļam uzejam patvertni, visai plašu un interesantu. Izejot no tas paklīstam pa apkārt esošajam mājam, sasildāmies ar teju un dodamies aplūkot parejos fortus. Izstaigājam tos un to plašas ejas, pabrīnāmies par sievietes balsi, kas nāk no fortiem, taču nevienas dzīvas būtnes izņemot mūs un iespējams paris sikspārņus tur neatradās, bet tas nu tā . Dodamies āra, izdzeram atlikušo teju un meklējam izeju. Taka ar pareizas izejas atrašanu mums īpaši neveicas (viss tur būvēts kā uz apli, un no ārpuses izskatās daudzmaz vienādi) , kāpām augša vaļņos lai atrastu pareizo pusi pa kuru iziet. Uzgājām skursteņus, kurus padarīja interesants tas , ka uz tiem atstatie gravējumi bija sakot no 1918. gada. Laimīgi atraduši izeju, uzkāpjam uz kanāla un uzmanīgi, lai neielūztu, jo ledus vairs nebij no tiem cietākajiem devāmies uz pieturu. Iekāpjam trešajā autobusā un atstājam šo interesanto vietu.
Tā kā diezgan daudz fočēju objektus, nolēmu pamēģināt YouTube video variāciju, pievienojot bildēm attiecīgu mūziku. Piedāvāšu šepat palūrēt dažus un ja ieinteresēja, droši varat sekot jaunumiem iekš šīs pleilistes
Saldus – Pampāļu ceļa malā, tepat aiz Sesiles atrodams dzirnavu karkass, kas patlaban sastāv no apdrupušām konusveida akmens mūra sienām un logu, durvju ailēm tajos – nav vēja lāpstu, nav jumta, nav durvju un logu – vismaz ne tādi, kādiem tiem ir jābūt – tā vietā tukšums ailēs vai arī tās aiznaglotas, vai aizsprostotas ar dažādiem materiāliem.
Jau sen skatījos uz šo darinājumu ar vēlmi iekļūt tajā, bet tikai tagad saņēmos – apgāju dzirnavām riņķī, meklējot ieeju, kas būtu paslēpta no blakus mājas uzmanības, un tādu arī atradu – ievilku arī savu dāmu iekšā šajā senīlajā celtnē un varēja sākt dzirnavu izpētes virspusīgo daļu. No dzirnavu iekšpuses atskan baložu spārnu skaņas – putni pašķiras, mērķtiecīgi steidzoties pret saltajām ziemas debesīm – ārā no dzirnām. Esot iekšā un sākot izpēti, noskaidrojām, ka tām ir bijuši vairāki stāvi, no kuriem palikušas pāri ir vien koka griestu/grīdu stiprinājumu ailes mūros un daļa no otrā stāva. Par to, ka šīs ir dzirnavas no iekšpuses liecina vien daži elementi – arhitektūra un masīvās koka ass un zobratu fragmenti, kas tika kustināti ar vēja enerģiju – lāpstas pievada griezes momentu asij un ass nodod to tālāk uz tās centrētam masīvajam zobratam, kas, savukārt, nodeva enerģiju tālāk malšanai un iekārtu kustināšanai. Nesen bija ziemai piemēroti apstākļi ar –padsmit grādu salu, - tā rezultāts: patīkams apsalums uz akmens mūra. Nedaudz pafotografēju, pacentos noķert baložus virs bezjumta dzirnām no iekšas, līdz mūsu eksistenci objektā pamanīja saimnieks, kas pēc kāda mirkļa ar rudu runci ieradās izlūkos – sākotnēji ar saprotamu dusmu vaicājās par to, kas mums še darāms, uz ko nosvērti atbildēju par mūsu interesēm šeit, pušplēstos vārdos pastāstot par UE subkultūras interesēm. Jau pēc minūtes onka ņēmās stāstīt, ka nesen arī no Rīgas šeit atbraukuši un fotografējuši dzirnavas, kā arī kāda meitene no Saldus esot tās zīmējusi iz ceļa malas. Beigu galā mūsu saruna izvērtās par dabisku un nepiespiestu dzirnavu likteņa izziņu, kuru pamanījos arī ierakstīt, radot intervijai līdzīgu priekšmetu. Lasīt tālāk »
Pirms kāda laiciņa Spams dod zināt – jābrauc ar vilcieniem uz kādu citu zemi valsts iekšienē. Taču ne jau nu ar šādiem – tādiem, bet ar citiem – tiem episkajiem un garajiem, kādu UE sapni piepildošajiem vilcieniem. Uz to brīdi nespēju sniegt nedz noliedzošu, nedz apstiprinošu atbildi. Tam bija vairāki apsvērumi – himēna šajā jautājumā joprojām ir meklējama starp kājām galvā; Administratīvā sodāmība tomēr var traucēt darbam un arī tīri labi maksātu, ja mašīnists vai kāds cits izdomātu būt piekasīgs un „iet līdz galam”; piedzīvojumkāres trūkums dotajā brīdī; „citi plāni” (ha, kā tad – nemēdzu būt plānojošs).
Taču nākamās dienas otrajā pusē šim uzzvanīju un pajautāju – cikos un kā, kas?! Biju atminējies par to savu sapni un biju nolēmis saplēst savu jaunavības plēvi (nē, dullais – smadzeņu apvalku paplēst/pakrokot ar jaunu pieredzi) šajā jautājumā. Lēnītiņām sagatavoju visu nepieciešamo un ar Spama palīdzību drīz vien bija sagatavots ekipējums: Pļavas maize disfigurēta desmaižu un sviestmaižu formātā; plēve (lol), lai nenosmērējas apģērbs; manuprāt, izskatīgā GP-5M (kur „M” ir arī šoreiz krāsa) pret dīzeli, ja vējš būtu izcili bradātājus nemīlošs (benzīna smaka, imho, ir WIN, bet dīzeļa - FAIL); rezerves apģērbs, jo sasmērēšanās būtu garantēta un nākamajā dienā vandīties ar ogļu melnas krāsas apģērbu (īstenībā man jau tīk matēti melns – vecās skolas lietiņa, atgādina Reihu un tā idiotismus) varētu būt nepraktiski un uzmanību piesaistoši; termoss ar zāļu tēju iekšā (37,2 – taču man pajāt) un citi ierastie sīkumi: lukturis, cimdi, piparu gāze, nauda… Taču pajāt gan īsti neizdevās. Pirmkārt jau uz cisternām jāt nebūtu praktiski, otrkārt – ej nu tiec uz tām cisternām vai citas konfigurācijas platformām, kad tās kustās ar 30km/h ātrumu. Nu, varēt jau varbūt varētu – ar nosacījumu, ka ekipējumā līdzi ir arī dažas ķermeņa daļu rezerves – atdalītas no kāda cita saderīgā, labdabīgā donoriņa vai ģenētiski Sci-Fi’īgi audzētas – tas nav no svara. Ar svētiem klusuma brīžiem pavadījām potenciālos industrijas iemiesojumus – pārāk ātri tie brauca un ne uz pareizo pusi, kas it kā būtu mazāk svarīgi – galapunkts mēdz būt sekundārs jautājums. Bet šai aktivitātei bija vismaz viens labums – noskatījām vietu, kur vilcieni nedaudz samazina ātrumu – saimniecībā šāda informācija noderēs un tiks nodrošināts sapņa piepildījums tā ne visai tradicionālajā izpratnē. Lasīt tālāk »
Fanatic jau sen mani centās pierunāt doties uz kolektoru un sameklēt sūkņu staciju, bet vienmēr atgadījās kādas ķibeles, kas man liedza prieku atgriezties tajā smirdošajā caurumā. Pēdējā ķibele bija lietus – vairākas dienas ar īsiem pārtraukumiem lija un es nedevos uz kolektoru jo negribēju lai mani aizskalo pārāk augsta ūdens līmeņa vai sūkņu ieslēgšanās dēļ. Pēc piecas minūtes ilgas telefonpierunāšanas es Fanatic paskaidroju, ka gribu dzīvot nevis noslīkt, bet Fanatic atbildēja, ka viņš esot manī vīlies. Nopietni, tā arī pateica. :D
Tad nu beidzot lietus bija mitējies, grupa nokomplektēta – Fanatic, Dāvis un es – himzas Dāvim un Fanatic sadabūtas, un varējām doties. Nē, tomēr nevarējām. Izrādījās, ka Dāvim nav gāzmaskas. Tas nozīmēja, ka jādodas uz kādu no aprīkojuma krātuvēm un jādabū maska ar normālu filtru. Domāts – darīts. Neilgi pēc pusnakts iestāšanās pārlīdām pāri sētai (ar kādu piekto piegājienu – paldies mātei Paranojai) objektā RA, un klusi devāmies uz patvertnes ieejas pusi. Pie ieejas gan ir piekaramā atslēga, bet atliek tikai noskrūvēt metāla plāksni pie kā tā piestiprināta, un ceļš ir brīvs.
bradajumi.lv jaunumi
Daugavgrīvas cietoksnis
February 19th, 2010 by 
Disfigurator
8 komentāri »
