Atcerējos vienu senu bradājumu Brasas ielas kolektorā. Visvairāk toreiz pārsteidza drūpošais betons. Nav stūru kas savienotu griestus, sienas un grīdu. Telpas ir izgrauztas, izkropļotas. Tur grūti orientēties, grūti iztēlē veidot telpu izvietojuma plānu jo visas virsmas ir liektas, grubuļainas un nav iespējams pateikt kur beidzas viena telpa un sākas nākošā, kur beidzas grīda un kur tā jau ir siena. Ir grūti noteikt griestu augstumu nepastiepjot roku, un skatoties caur gāzmaskas mazliet aizsvīdušajiem stikliem šķiet, ka tu nevis ej bet peldi vidē bez augšas un apakšas.
Modelis – Marnix, tērps – himza (apģērbu salons “Civilās aizsardzības muzejs”), grims – gāzmaska.
Pārējās bildes galerijā >> Brasas ielas kolektors
© Spam, www.post-apo.lv 2011
Hah, vēl atceros kā jums abiem lejā esot sēdēju pie akas un gaidīju. Pēkšņi galvā sāka skanēt dziesmas vārdi “Vāvere, vāvere, čurā man saujā!” un bomzis no sava taiņika izvilka krāsmetāla žuburu. Šīze.