Bradājums bērnībā

Bērnība laikam gan ir laimīgākais laiks cilvēka dzīvē. Pat tik bezatbildīga pofigista dzīvē, kā es, kas pa dzīvi slāj himzā un kam pasaulīgās lietas pie… Kājas, teiksim tā. Bērnībā uz mani negūlās vispār nekāda atbildība; varēju visu dienu sev izdomāt dažādas nodarbes vai plūkties ar brāli…

Par bērnību es sāku runāt, jo gadījās pabūt dzimtajās mājās un uzkāpt paskatīties bēniņus, kur tiku pavadījis labāko daļu savas bērnības. Te nu tie ir: pieputējuši un pilni dažādas drazas, kas palikusi no manas vecās darbnīciņas, kur vasarās mēdzu niekoties ar sprāgstvielām, degmaisījumiem un patstāvīgi ķēros pie elektronikas apgūšanas.  Daudz no visa tā nav palicis. Plauktos stāv vēl neizlietotie reaģenti, uz grīdas pāris paša meistaroto shēmiņu atliekas un tas arī viss no mana kreatīva palikušais. Vairāk ir dažādu instrumentu, mērinstrumentu, rokasgrāmatu un ķīmijas trauku, par kuriem vairs nevar pateikt, ka kādreiz tie bijuši izmazgāti tik perfekti, cik vien ar nedestilētu ūdeni iespējams.

Lūk, radiomezgla pastiprinātājs. To kopā ar lenšu maģi un citu drazu man par blatu piešķīra viens no pamatskolas tehniskajiem darbiniekiem. Gadu pēc pabeigšanas uzzināju, ka skolas vadība sākusi domāt par skolas radiomezgla atkārtotu izveidi un gribētu manu lodāmurisko palīdzību, blā, blā, blā. Kas zina, kad viņi vispār uzzināja, ka radiomezgla gadžeti ir izčibējuši…  :D

Bet te – plašu atskaņotājs. To man uzdāvināja skolotāja – lai lietojot, ja varot salabot. Es toreiz atskrūvēju korpusu un ļoti kompetenti ķēros pie šausmīgi biezas putekļu kārtas aizvākšanas, pēc kuras plates griezās dziedādamas… Remontmeistars, bļin. Plates toreiz ātri apnika un atskaņotājs, papildināts ar priekšpastiprinātāju, lika trīsdesmitvatniecēm dārdināt Rammstein, kā tēvs teica, tā, ka mājai jumts ceļas nost.

Palūk, palūk – melnas GP-5. Tas ir vesels stāsts, kā es 15 km ar riteni naktī braucu uz zināmu CA noliktavu nočiept šīs gāzmaskas un melnos respiratorus. Atpakaļceļā es piedzīvoju pirmo no četrām depresijas lēkmēm manā mūžā… Laimīgā bērnība, mļin.

Zem vienas gāzmaskas ir kolba ar smiltīm līdzīga satura atliekām. Ē, es laikam zinu, kas tas ir! Jā, smird pretīgi. Tā ir dūmu svece. Čoms bija dabūjis tā pavairāk šīs mantas un mēs istabaugšā to aizdedzinājām un sēdējām gāzmaskās, baudīdami no filtra nākošo svaigo gaisu. Kā vēlāk izrādījās, dūmi no bēniņiem bija gāzušies ārā pa visām šķirbām un tēvs nospriedis, ka māja aizdegusies. Tēvam nervu bendēšana, man – pagarš sprints lai nedabūtu sutu…

Katrai lietai ir savs stāsts, bet daudzām es to jau esmu aizmirsis. Kur radies šis padomjlaiku multimetrs? Un kas tie par akumulatoriem? Neko vairs nevaru atcerēties…

Liela daļa veco gadžetu ir iemainīti pret ko citu vai pavadījuši mani uz Rīgas dzīves vietu, bet šeit stāvot es varu atsaukt atmiņā, kā te izskatījās kādreiz, kad es, mazs ķipars, apdedzinādamies ar lodāmuru centīgi meistaroju palaišanas iekārtu kārtējam spridzeklim vai raķetei, vai mēģināju izgatavot rāciju, kas nebūtu pārāk liela un būtu jaudīgāka par veikalos nopērkamajām bērniem domātajām rācijām. Toreiz darbus kavēja (un tagad arī reizēm kavē) mans paradums – ja visu nakti esi ko činījis, mēraparāti rāda ko vajag, visam ir jādarbojas, bet tas tomēr nedarbojas – pasviest gadžetu gaisā un tad ar kājas spērienu piešķirt virzienu uz tuvāko sienu. Procedūra tiek atkārtota, līdz pazūd draņķīgais garīgais vai no gadžeta ir palicis pārāk maz lai būtu jēga turpināt. :D

Vēl pēdējais skats pa logu, pie kura mēdza klauvēt pa ķirsi uzrāpies kaķis, kad gribēja tikt pie manis iekšā un kāpju lejā. Ķirsis ir nozāģēts un kaķa sen arī vairs nav…

Bet rīt es jau būšu tālu projām un mani atkal gaidīs kāda cilvēku pamesta būve ar pelējuma stīgām pagrabā un bezdelīgu ligzdām bēniņos un daudzām vecām grāmatām un putekļiem, putekļiem…

Pārējās bildes galerijā >> Bēniņi

© Spam, www.post-apo.lv 2011