Jau labu brīdi atpakaļ panesās ideja par tādu flashmob, kā brauciens pilsētas kanālā ar piepūšamo laivu himzās, gāzmaskās un vispār pilnā kaujas aprīkojumā, tēlojot ūdens un krasta ķīmisko un radioaktīvo pārbaudi…
Nu kaut vai tautas wtf līmeņa ievērtēšanai…
Pagāja laiks, līdz nonācām pie idejas īstenošanas…
Laiks likās īstais uz neseno Mārupes notikumu fona….
No sākta gala man šī ideja līmenī, kādā tā bija domāta nelikās saistoša…
Šķita, ka bars himzaiņu uz lielāka izmēra peldlīdzekļa būtu efektīvāks par pūsli ar diviem dīvainīšiem…
Vakardiena pierādīja to, cik ļoti esmu maldījies…
Nu tad par visu pēc kārtas…
Rīga, agrs rīts…
Mani uzmodina Vikings, kurš ierodas, lai savāktu airus…
Pierausies no miega tos iedodu viņam un ar laba ceļa un vēl sazin kāda izdošanās vēja vēlējumiem palaižu to tālēs zilajās…
Viņš aiznesas uz bunkuru līmēt laivu un es iedzēris rīta kafiju sāku līmēt kopā dienas plānu.
Vajadzētu ar veļļuku aizbraukt uz autoveikalu pakaļ sasodītajam busa degvielas sūknim, kurš pēdējā braukšanas reizē pašķīda pielejot manu pagalmu ar degvielu, tādējādi paaugstinot manu terorista statusu kaimiņu acīs vēl par pāris iedaļām tuvāk atzīmei max.
Ja izdosies atdzīvināt busu, varētu aizbraukt apskatīties minēto flashmobu, kurā esmu izlēmis nepiedalīties, karstu diskusiju rezultātā par māksliniecisko izpildījumu…
Nedaudz pasērfojis netā un sagādājis nolādēto dzelzsgabalu metos tā instalēšanas cīņā, kas pēc laika, kurš pavadīts aplejot seju ar degvielu un izmisīgiem izsaucieniem kaimiņtautas mēlē par potenciālu, dzīvniecisku kopošanās aktu ar tehnisko šķidrumu, šo konkrēto tehniku un tās konstruktoriem, sniedz labvēlīgu rezultātu un plankumainais rūsas gabals beidzot izrāda dzīvības pazīmes…
Yeah baby!
Tuvojos Andrejsalai, kur sagatavošanas darbi iegājuši noslēguma fāzē…
Tad pēkšņi Spams paziņo, ka nevēlas ieņemt jūrnieka ,bet gan sauszemes žurkas lomu sakarā ar savainoto roku iepriekšējās nakts bradājumā un nu man tiek piedāvāta vieta nule kā savu pazemes remontrūpnīcu pametušajā peldlīdzeklī.
Es nospriežu, ka tas ir liktenis un stīvēju vien mugurā himzu…
Noparkojamies pie bioloģijas fakultātes un dažu garāmgājēju izbrīnītu skatienu pavadīti, bet neviena netraucēti sapakojamies un aiziet, abi ar Vikingu ieairējam kanālā…
Heisā!
Līdz ar pirmajiem elpas vilcieniem gāzmaskā un himzā saules stari uzreiz liek par sevi manīt un apjukušais organisms, domādams, ka nonācis pirtī spiež no sevis ārā ko vien var…
Mierīgi airējam un es neviļus iedomājos par nabaga biedriem – līdzīga paskata kājāmgājējiem Postu, Marnix un Spamu, kuriem neapšaubāmi klājas grūtāk…
Fiziski lielāka slodze un tieša konfrontācija ar mierīgajiem pilsētniekiem…
Galu galā vēl jānes aprīkojums – Geigera skaitītājs un uz muguras smaga rācija…
Nedaudz pārkārtoju pozu laivā no dievlūdzēja uz pusguļus un saprotu, ka tā ir daudz labāk. Plus vēl esot šādā pozā aiz himzas iekļūst ūdens, kurš vēsina sakarsušo miesu un tā jau ir pavisam labi…
Izairējam zem Valdemāra ielas tilta un redzam, kā draudzīgā trijotne virzās pa Aspazijas bulvāri biedējot mazus bērnus un tantiņas…
Ik pa brīdim samājamies un virzamies tik uz priekšu…
Kanālā pilns ar atpūtniekiem, īrētos peldlīdzekļos…
Visi blenž un klikšķina dažāda kalibra iemūžināt spējīgus brīnumus.
Redzams, ka dažs grib uzrunāt,bet neiedrošinās…
Garām lēni pukšķina motorlaiva, īsi nomet gāzi un iekšā sēdošie pajautā:”Ņe žarko ļi?”
Saņēmuši atbildi:”Normaļno” tie aizpukšķina tālāk…
Interesanti vērot, kā cilvēki esot kustībā un nejauši ieraugot mūs vai biedrus krastā pārsteigumā apstājas kā sālsstabi…
Esam jau pirms tilta pie brīvības pieminekļa, kad kāda pusmūža sieviete airējot laivu ar divām meitenēm iekšā, tik ļoti aizrāvusies, vērojot radiācijas mērīšanas izdarības krastā, ka nav pamanījusi mūs un es saprotu, ka lai vai kā vairītos, mūsu trajektorijas krustosies…
Īsi pirms sadursmes,es paspēju noķert viņas laivu aiz gala,lai tā nepaspiestu mūsu piepūšamo peldrīku zem ūdens…
Viņas sejā lasāms neprātīgs pārsteigums, kad tā apgriezusies ierauga laivā vēl divus tādus pašus gāzmaskainus frīkus, kā krastā…
Tāda seja laikam bija doktoram Vatsonam, kad tas pirmoreiz ieraudzīja bāskervilu suni…
Laižamies iekšā zem tilta, daži uz tilta esošie mums pamāj, mēs pretī…
Esot jau apakšā, sadzirdu augšā uznākušu ovāciju vilni un saprotu, ka vīri izklaidē publiku pēc pilnas programmas…
Kaut kur pretī operai uztaisam pīppauzi… Vīri noguruši ejot pa krastu un arī man sviedri tek degunā, taču nepadodos un gāzmasku nost nevelku…
Turpinām airēt tirgus virzienā un mūsu krasta kolēģi nozūd aiz redzesloka tirgus tuneļu un eju labirintos līdz pat brauciena beigām…
Izairējam zem Stockmana un ūdens iegūst dramatiski piesātinātu paskatu. Man bail uzdurt laivu, jo šāda paskata ūdens uz peldēšanos nevilina un arī ar izredzēm papeldēt himzā ir tikpat švaki, kā ar spēju no viņas šādos apstākļos atbrīvoties, tāpēc pūlos saskatīt katru kaut cik aizdomīgu mēslu caur gāzmaskas pusaizsvīdušajiem stikliem…
Šī nodarbe gan sokas labāk Vikingam, jo gāzmaskas lietošana ir laupījusi man lietot ikdienas aksesuāru, proti brilles…
Tai brīdī aizdomājos, ka gāzmaskas varētu ražot arī ar dioptrijām stiklos…
Uz tilta pie paviljoniem sapulcējies daudz tautas. Kāda bomzene mūs mēģina strostēt un kaut ko bļauj par dullumu. Hvz,viņas seju jau nu gan arī neko daudz nav skāris inteliģences kroplums…
Da pašla viņa!
Neņemam bietē un vicinam tik airus…
Tāpat neņemam bietē faktu,ka pretī autoostai esam nonākuši tirgus urlu uzmanības epicentrā…
Smotri, dva jebanutih!…
Vi čo tam oba ahujeļi, što ļi?
Zibinam tik airus un te jau priekšā māmuļa Daugava ar tīrāku un patīkamāku ūdeni, izdrupušām krasta kāpnēm un cietzemi zem kājām…
Izceļoties no ūdens konstatēju, ka kaut kur esam uzrāvuši laivas grīdu un tecinot no tās ārā ūdeni iztecēja kaudze ar saulespuķu sēklu čaimalām.
Tai brīdī fakts,ka man esot pusguļus stāvoklī, himzā skalojās un tobrīd vēl skalojas atvēsinošais kanāla ūdens, nemaz vairs neraisīja priecīgas emocijas un gribējās ātrāk no tā atbrīvoties…
Pie dzelzceļa tilta satikām krasta grupu ar fotogrāfiem un draudzīgi devāmies cauri pilsētai uz busu, lai tas mūs nogādātu mājās, lāpīt laivu, skalot un žāvēt himzas un gatavoties nākošajam flashmobam…
Uz izdošanos!
Paldies visiem,kas piedalījās!
Teksts – Girtovich. Video by Mika -
http://www.youtube.com/watch?v=-4QV_hcZ-jM&feature=player_embedded
Epic stāsts. Vēroju no malas. Neizskatījās tik aizraujoši un krāšņi, bet ja palasa airētāju piedzīvojumus…
Straujās ūdens tīrības kvalitātes izmaiņas
Bomzenes inteliģence.
Urlas daugavmalā pie finiša…
Saules puķu sēklu čaumalas laivā EPIC.
Tās noteikti bija no tiem urlām pie finiša.