Nakts ir domāta bradāšanai

December 30th, 2009 by spam

Fočika nav > bilžu nav > jāatgriežas un jāsabildē.

D: „Ko tu dari?”

S: „Velku himzu.”

D: „Tagad?”

S: „Zābaki laiž cauri ūdeni. Kamēr nokļūsim tur, kājas būs slapjas. Vilkšu tagad. Tev kauns kopā ar tādu himzainu frīku vazāties pa ielu?”

D: „Nē, es apsveru domu pats par tādu kļūt.”

S: „Ā. Kļūsti ātri, man šajā gumijas gabalā ir karsti.”

D: „Tūlīt.”

5 min.

S: „Let`s go!”

Izejam uz ielas. Himza ir laba lieta. Vairs nav jālaipo starp peļķēm, var iet tieši tādā virzienā, kādā liek bradātāja adrenalīna kārais gaļas gabals iekš smadzeņpoda – patvertnes virzienā. Mentu busiņš uz vienpadsmitiem.

S: „Lielais vairums mentu ir mācījušies civilo aizsardzību. Diez, ko viņi domā, redzot mūs?”

D: „Cirks atbraucis.”

S: „Aha. Ē, mums vajag piekto. Re, kur ir! Skrienam!”

Skriešana himzā nemaz nav grūta. Žēl, bet himzu zoles slīd tikai nedaudz mazāk, kā mani nodilušie zābaki. Paklūpu un gandrīz pakļūstu zem mašīnas. Stāvošas.

Ielecam piektajā.

S: „Tu taču nepirksi biļeti?”

D: „Hm… Nu labi, pofig.”

(Te nu nelabvēļi atkal drīkst sākt brēkt uz debesīm pēc atriebības – bradātāji atkal pārkāpj likumu nepirkdami biļetes.)

~5 min.

S snauž. Ko dara D, nav zināms, jo S miegā no iekšpuses apbrīno savu acu plakstus.

~10 min.

S pamostas. Hm… Kur bija jākāpj ārā?

Pēc brīža pazīstamā pietura parādās un divi burti izkāpj no siltā bezmaksas transporta līdzekļa. Tā, pagriežamies… 20 grādi, 45 grādi, 90 grādi, 180 grādi. Kurss pareizs!

Sēta. Betons, metāla stieņi, dzeloņstieples. Nožēlojami maz dzeloņstiepļu. Bērnudārza apmeklētājs netiktu pāri, tas droši kā bankā. Mana vecmāmiņa gan tiktu pāri.

Ķipa skaitās apsargāta teritorija. Nu labi, atstāsim sniegā divas rindas liela izmēra pēdu.

S: „Tur laikam bija sarga būda.”

D: „Kur?”

S: „Nu tur, kur laterna.”

S klusi palavās uz priekšu. Sarga ēkas nav. Nu, tātad ir citur. Skatiens atpakaļ. Pēdas. Vienas. Ē? Ā, D patīk muļķot sargus – gājis pa S pēdām. Joka pēc pāris vietās sadalīsim pēdas.

D: „Kur mums?”

S: „Gar to lielo ēku.”

D: „Pa tiem džungļiem?”

S: „Nu jā… Davai, cauri ēkai.”

1 min.

Durvis atveras, divi burti ielien iekšā. Sāk spīdēt divi uz bradātāju ķirbjiem uzkārti spīguļi. Caurums grīdā. Divus metrus garš ceļojums pa vertikāli. Landing complete.

Divi burti iet un iet, ik pēc sekundēm piecām pieliecoties zem rudi brūnām klučūdeņu caurulēm un griestu betona sijām. Visapkārt bāli betona stabi, kas balsta griestus, starp tiem tukšums. Spīguļu stari sapinas piķa melnajā tumsā un metru 30 attālumā nokrīt zemē beigti, tālāk tie netiek. Gaismas diodē dzimušais stars ir pusdzīvs, jo bateriju jonu - elektronu dzīvības dziru izdzēruši citi stari citos bradājumos. No pazemes viena gala līdz otram var aizlidot vienīgi lāzera diodē dzimis un lēcas virzīts kvants. Betons augšā un apakšā, apkārt balsti un tumsa starp tiem. Diožu tuvumā tā iztraucēta ieraujas starp tālākajiem balstiem un gaida. Līdz ko spīguļa stars pagriežas sāņus, tā izlec ārā kā melns kaķis bez acīm un ieņem savu likumīgo vietu.

D: „Ko tu meklē?”

S: „Kolektoru.”

D: „Tālu?”

S: „Vairs nē. Drīz jābūt.”

Astoņi soļi. Sasvērt somu, pieliekties, uzmanīgi, neieskriet ar pieri betonā, izslieties, astoņi soļi, pieliekties…

~ 10 min. Rakstu apmēram, jo tur apakšā laiks pazūd. Tur viss ir vienāds. Lai kurp vērstu staru, visur viens un tas pats, un bradājošais, zaļā aizsargtērpā ģērbtais gaļas gabals S jūtas gluži kā bezgalībā ieslodzīts. Nav karsti, nav auksti, mugursoma ir ērta - plecus nespiež. Dzert negribas, ēst negribas. Nekādu sajūtu, kas saglabātos atmiņā, tikai soļi, soļi, soļi. Kad nedomā un vienkārši iet, šķiet, ka tā visu laiku esi gājis un visu laiku iesi. Galva tukša, tajā nemaisās domas, neparādās atmiņas. Tumsa kā melna, caurspīdīga amēba ar pulsējošiem centriem kaut kur aiz muguras, kur nevar redzēt, kur nekad nav gaismas un kur nekad neiemaldās skatiens. Lai kurp skatītos divacainais radījums, to, kas aiz muguras ar savām acīm nevar redzēt. Var paņemt spoguli, bet spoguļi mānās, stāsta nepatiesību un novirza diožgaismu uz nezin kurieni. Ej… Astoņi soļi, pieliekties, astoņi soļi, pieliekties, astoņi soļi…

S: „Kas tur?”

D: „Tas?”

S: „Jā! Re kur ir! Tas ir īstais.”

Konstrukcija ir apaļa betona telpa / tvertne ar lielu diametru. To ieskauj nelieli pīlāri ar kvadrātisku šķērsgriezumu. Nu S beidzot īstā pazemē redz īstu dzelzsbetona kvadrātsakni, par kādām tik daudz varkšķēja tantuks matemātikas stundās. S apbrīno dabas daudzveidību, bet tvertnei ir viens pietiekami liels caurums, lai (paldies dievam, resns nav digers) tur varētu ielīst. Bum! Landing complete! Iztiekot bez speciāla aprīkojuma S ir drosmīgi piezemējies uz pakaļas no viena metra augstuma. Vnk apakšējā ekstremitāte aizķērās.

~30 sek. D ir iekšā.

D: „Re, kur kāpnes!”

S: „Posmotrim…” (Bet tās ir sametinātas no Velns zina kādiem lūžņiem un ļoti smagas)

„Pārāk smagas. Un nez vai pietiekami garas.”

Abi burti stāv pie margām un skatās lejā, tumšajā ūdenī, no kura pabāzušas plikos paurus pāris ķieģeļu kaudzes. Ir arī liela vada spole. Ja tā nepeld, tad dziļums ir mazliet virs pus metra.

Jau trešo reizi savā veiksmīgajā karjerā (kura sākās ar uzvaru spermatozoīdu sprintā un nu turpinās ar uzvarām bēgot no suņiem un viņu parasti ļumīgajiem un lempīgajiem kūdītājiem – apsargiem)… Ē… Kur es paliku? Ā, nu tātad S jau trešo reizi savā karjerā lupī lejā un neņem no somas ārā striķi, jo slinkums ķēpāties – lejā tāpat nekā nav, bet pēc tam būs jālien augšā.

5 min.

D: „Ejam?” (Un jau lien ārā no kolektora)

S seko. Pēc tam burti pabāž degunu otrā milzīgās ēkas pazemes daļā – tajā, kurā redzamas daudzas tievas, resnas, un ļoti resnas caurules. Uz grīdas pašapmierināti smīn no kanalizācijas trubām iztecējušās peļķes: „Tu tāpat mani nevēlies izbrist, burt ar spīguli. Vai maz zini, cik tev līdzīgu divkāju dirsām cauri esmu gājusi, attīrot savu karmu?” Bet burta galvā virknējas citi burti, un veroties peļķē, tie veido nosaukumu escherichia coli.

Pagrieziens. 180.

Burti iet. Pieliecas. Iet. Pieliecas. Atkal apkārt melna tumsa un vienveidība pelēkajā betona krāsā. Vienveidība ir savāda. Tā piesūcas prātam, injicējot tajā vienaldzību pret apkārtni. Tā turpinās, līdz intuīcija paskaļi iesaucas: „Šeit!”. Stari met lokus, meklēdami pie balsta pieslietu dēli, kas norādītu izeju. Vēl pa kreisi. Divas reizes astoņi soļi. Pa labi. Astoņi un astoņi.

S: „Šeit.”

D: „Redzu.”

S: „Kāpsi pirmais?”

D: „Vienalga.”

S atsprādzē somu, noliek zemē. Kāpj augšā. Dēlis nestāsta jokus. Dēlim nav smaidīgas sejas. Šis ir nopietns dēlis, viņš palīdz kurmjiem, burtiem, lejā sakritušiem kaķiem un citiem interesentiem tikt ārā, lai tiem nav jāpaliek lejā, gadu gaitā kļūstot par kaut ko tik sausu un trauslu kā Cyanide grāmatu plauktā stāvošais sabraukto suņu herbārijs.

D padod somas. Izlien ārā. Burti uzmet somas plecos.

Uz jumtu!

Par jumtiem nejūsmo vien pāris bradātāji, jo tie pārāk saslimuši ar ISKRAs tīkla pelējuma smaržas izraisīto skurbumu. Kā periecīgas mušas līmes podā tie staigā, skraida pa patvertnēm, rāpjas pa patvertņu sienām, lien caurulēs un reizēm pat karājas pie griestiem (ja ir pie kā turēties un tāda vajadzība radusies)… Bet šīvakara burtiem jumti ir mājas un plašums un brīvība – brālis un māsa.

Uz jumta ir sniegs. Tiek uzcelts sniegavīrs. Tas stāv tur tik pasīvs kā piemineklis pofigismam, un brīdī kad D izdur tam acis (vai iedur acis, jo pirms tam to nebija), tas pat nenotrīc. (Starp mums runājot, man labāk patīk teikt, ka tam acis tika izdurtas. Labi skan. J )

No jumta tiek pamanītas divas personas ar lietussargiem un labiem halogēnlukturiem. Apsardze? (Hrestomātiski, ne?). Abi stāvi lejā dodas uz to pusi, kur burti atstājuši pēdas sniegā, tādēļ burti no jumta un vēlāk no logiem vēro vai abi cilvēki tur lejā neatgriezīsies, sekojot pēdām.

Termoss vienmēr ir laipns, gādīgs, un gatavs pacienāt ar karstu tēju. Abu bradātāju kiškas tiek sildītas ar grādīgu tēju (kādi 70 grādi brīdī, kad parādās no termosa), tādēļ jānogaida, līdz tējas grādīgums sasniedz tādu pakāpi, lai apdegumu šoka dēļ kāds neieveltos blakus esošajā lifta šahtā.

~20 min garā, lēnā saruna netiks atstāstīta. Nekā interesanta, vnk burkšķēšana par salstošām rokām.

Abas personas lejā vairs neparādās.

Ieskatoties lifta šahtā burti pārliecinās, ka nav ne sliežu, ne trošu, nekā no metāla, tādēļ liftu tie negaida un kāpj lejā pa kāpnēm. Rūpnīca naktī izskatās sevišķi plaša, un milzīgie logi, kas no ārpuses izskatās noslēpumaini kā tumšas gotmeitenes acis, rāda nakts pilsētu visā tās tumsnējā skaistumā ar sarkanām un zaļām luksoforu acīm un kaķiski rūsganām laternu gaismas artērijām, kas staipās uz visām pusēm.

Burti izgājuši cauri rūpnīcai, nokāpuši līdz zemei un izlīduši pa logu.

S: „Kāpšana otrā numura himzā tomēr nav pārāk ērta.”

D klusē.

S: „Aiz šī angāra ir tā patvertne. Paskatīsimies vai ir pēdas. Vasarā to regulāri čekoja, un kad grauztupuikas to uzlauza, aizklapēja atkal ciet.”

D: „Pa ventilāciju līdīsim?”

S: „Tā netiek iekšā. Visur nopietnas restes. Pamēģināsim atmūķēt.”

Aizsargtērpiem paklusi švīkstot, burti iet apkārt patvertnei. Otrās nočekotās durvis izrādās uzlauztas. Pēdu nav. Tātad patvertni ziemā pārbauda reti, ja jau durvis ilgi stāv vaļā. Solās mierīgs bradājums.

S: „Ejam?”

D: „Mhm.”

S: „Uzmanīgi, šī kaste ir nestabila.

Kad šeit biji pēdējo reizi?”

D: „Es šeit pirmo reizi.”

S: „Ā.”

D: „O, paskaties! Bērnu gāzmaskas!”

S: „Jā, šī bija diezgan nozīmīga patvertne, te daudz visa kā interesanta. Ejam!”

D: „Ak dievs, ha, ha, ha!”(cilā ar kaut ko smagu samīcītu megafonu).

S: „Iepriekšējā reizē tas nebija sadauzīts. Ejam tālāk.”

~30 sek.

S: „Paskaties kādas hermes! Dubultas. Tur ir vinčas ar motoriem.”

D kaut ko murmina.

Burti iet gar nobrūnējušu GP -5 gāzmasku kaudzēm, kas augstākas par 2 metriem, gar kastu grēdām, kurās glabājas simti litru degazācijas šķidruma, apskata interesantus bet pilnīgi satrunējušus aizsargtērpus, kuru jakām priekšā ir aizdare bet bikses ir atsevišķi no zābakiem, ne tā kā bradātāju izmantotajiem L-1.

D: „Skaties, ķīmiskās izlūkošanas komplekts!”

S: „Pilnīgi sarūsējis.”

D: „Tur salikti dozimetri.”

S: „Kur tad? Ā, redzu. Nez vai vairs darbotos… Izskatās gulējuši ūdenī.”

D: „Protams, ka nomiruši.”

S: „Ejam tur. Tur ir aprīkojuma noliktava.”

D: „O!”

S pie sevis murmina: „Jā, un pirmajā reizē, kad šeit nokļuvu, es pēc nāves negribēju uz paradīzi, es gribēju uz šejieni…”

D: „Himzas!”

S: „Audums vēl labs, bet šuvēs diegi satrupējuši. Parauj, tās sadalīsies šuvju vietās.”

D: „Cik žēl.”

S: „Te viss ir nomiris.”

D: „Kāpēc nav neviena DP-5A Geigera skaitītāja?”

S: „Izvarotās rācijas pie ieejas redzēji? No šejienes jau sen aiznests viss, ko bijis iespējams uzsist gaisā.”

D klusē. Bradātāji lēni soļo cauri bijušajai godībai, kas nu pieņēmusi dažādus rūsganos toņus. Tā te viss paliks, līdz metāls būs sadalījies, plastmasas molekulas sairušas, un koks pilnīgi sapuvis. Pagaidām tās ir uz gadu desmitiem iekonservētas pagātnes drupas, kas pieēdušās sociālismu un komunisma idejas līdz mielēm un nu guļ šeit kā savainots, lidot nespējīgs zvirbulis, kas iemidzis, lai nemocītos, gaidot nāvi. Tāpat dus šī patvertne, kurā neviens neslēpsies no indīgas miglas vai neredzama stara, kas saēd DNS molekulas. Te no saules paslēpies pelējums, te skaļā balsī satrūd brūna pagātne. Miegā patvertne runā un pār tās izdrupušajiem gāzanalizatoru sildelementu zobiem bez pārtraukuma plūst stāsts par to laiku, kad divas pasaules lielvaras gatavojās svinēt apokalipsi ar vērienīgāko uguņošanu kopš tiem laikiem, kad izmira lielās ķirzakas.

Apmēram 60 min.

D: „Es dzirdēju soļus!”

S: „Kur?”

D: „Tajā galā.”

S: „Esi pārliecināts?”

D: „Jā, divas reizes.”

S: „Ok.”

Termoss sapakojas un dodas gulēt somā, soma tiek piesprādzēta pie S, un burti, klusi, klusi švīkstinot apģērbu, slīd uz izeju. Metāla konstrukcija, kastes un vēl kaut kāda draza tiek pārvarēta ne bez neliela trokšņa. S pabāž degunu pa durvīm. Ārā neviena nav. Svešu pēdu nav. Viltus trauksme.

Ejot pa iepriekšējām pēdām, burti ar izslēgtiem lukturiem atstāj teritoriju, pa ceļam atvadīdamies no patvertnes, svalkas, lielās ēkas ar pazemes klusumu, jumta un citām apskatītajām vietām. Šoreiz abi soļo brīvi – ir vēls un neviens sargs apkārt nestaigās.

Klāt sēta, pār kuru vecmāmiņa var pārrāpties. Rāpjas divi tās sugas eksemplāri, kas naktīs karina gaismekļus uz ķirbjiem.

Sēta aiz muguras. Kurss uz nākamo patvertni dažus kilometrus tālāk. Bradājums turpinās.

Rakstu kategorija: Patvertnes, Pazeme | Atrašanās vieta: none |

5 komentāri to “Nakts ir domāta bradāšanai”

  1. Cyanide teica:

    Par divkāju dirsām +1.
    Nestāsti tautai pasaciņas,man nav tāda herbārija :p

  2. Disfigurator teica:

    Teiksmaini!
    Cepumu krava un alus no manis garantēts par tik gardu aprakstu ^^

  3. maarts teica:

    jopcik , šis bij labs raksts :)

  4. Harry Synthex teica:

    Super, kā jau parasts. Balta skaudība ka neesmu ar jums.

  5. dārznieks teica:

    bija labs, arī otrais bunkurs tonakt- slapjo bunkuru nakts.

Atstāj komentāru