Patvertne Nr 53

Zemē paslēpusies snauž vidēja lieluma patvertne. Te pēkšņi piebrauc divas automašīnas, izbirst bars digeru un bradātāju. Nu tik līdīs iekšā, nu tik fočēs! Patvertne atvērusi savu betona rīkli kāri skatās uz uešņiku baru, ko par pagaršošanas vērtiem atzinuši jau daudzi sargsuņi. Bet nekā, uešņiki iebāž dagunus patvertnē un konstatē ka tur ir jūra līdz ceļiem (nu, mazliet virs ceļiem), kurā var būt izšķīdušas dievs vien zina kādas ķimikālijas.

Nu ok, mēs ar Iedomu draugu, protams, līdām iekšā, bet kādēļ pārējie palika mūs gaidot. grūti saprast kāpēc nesekoja – bija taču vēl himzas bagāžniekā…

Labi – mazohisti lai paliek ārpusē, mēs esam atbraukuši bradāt. Ūdens ir melns, necaurredzams, tāpēc uzmanīgi iztaustām pamatu zem kājām, bet tur apakšā daudz nogrimušu priekšmetu, un kas tie tādi – nav iespējams noteikt. Lēni brienu pa kaut ko mīkstu, līdz nokļūstu pie CA aprīkojuma plauktiem. Kā tikai visa te nav! Gāzmaskas, filtri, respiratori, ķiveres, filtri, žņaugi, pārsiešanas paketes, medikamenti, himzu sastāvdaļas, nestuves, dokumenti… Viss satrunējis, savildzis, ieguvis rūsas brūno krāsu, kas spīd neredzamiem stariem, vilinot bradātājus tālāk patvertnē. Esmu garām aprīkojuma plauktiem. Zem kājām vairs nav visādu mīkstu priekšmetu, risks paklupt ir mazāks. Telpa, kurā esmu ienācis varētu būt bijusi domāta patvertnes komandantam -pāris galdu,daži krēsli, uz viena galda izrūsējusi rakstāmmašīna. Mans lukturis nelielo telpu piepilda ar rūsganu gaismu, ko tādu padara brūnās mēbeles, sarūsējušās metāla daļas un oranžās aptieciņas, kas šeit klāj visu ūdens virsmu. Aplūkoju visu, uzņemu pāris fotogrāfijas, un soļoju tālāk. Kas tur aiz plaukta vīd? Eju skatīties. Tagad pa kājām maisās virs ūdens peldošie aizsargtērpu cimdi. Visdažādāko izmēru, slapji, pelēki, satrunējušām šuvēm. Kā tad, tā jau man šķita! Tā pie sienas ir izolējošā gāzmaska ļoti sliktā stāvoklī. Izskatās tik slikti, ka nav pat vērts fotografēt, tāpēc eju tālāk.

Esmu lielā telpā, kas atgādina klases telpu skolā. Tāfele, soli, plakāti pie sienām… Kamēr es aplūkoju izolējošās gāzmaskas atliekas, ko patvertnes dzelzsbetona kuņģis jau beidz gremot, tikmēr Iedomu draugs šo telpu jau apskatījis un pazūd man aiz muguras mazā filtru telpā vai tualetē. Es pieeju pie tāfeles un redzu – stāv uz galda Palm Blaze LED lukturis, nav nemaz noputējis. Wow! Bet pag… Tāds pats taču ir Iedomu draugam. Un te es viltīgi pasmīnu, noslēpjot lukturi jakas piedurknē.

Pēc brīža esmu pie Iedomu drauga un jautāju, vai viņš nav pamanījis ko neparastu, uz ko saņemu atbildi: “Ko, atkal esi atradis kādu līķi?”. Saku ka nē, un ka pie šī temata atgriezīšos tikai kad būsim ārā. Veltījis man aizdomīgu skatienu, Iedomu draugs turpina pārmeklēt tehniskās telpas.

Pēc minūtēm desmit apskati un fotografēšanu esam pabeiguši. Patvertne negribīgi atvemj divus bradātājus slapjās himzās un iesnaužas, bet es pavēršu objektīvu pret Iedomu draugu, un jautāju kur ir otrs viņa lukturis. Jā,viņa sejā sajūsmu tiešām nevarēja redzēt. Šo bildi šeit nepublicēšu, jo tas vnk nav pieņemts.

Tā nu novilkām himzas, sakāpām automašīnās, un devāmies tālāk barot citus pazemes objektus ar bradātāju gaļu.

Pārējās bildes galerijā >> Varjend Nr 53