bradajumi.lv

Tā diena ir klāt, nodomāja diemžēl ne visai legālai un likumiskai aktivitātei nobriedušie jaunieši – diena, kad dodamies bariņā uz bijušā Provodņika teritoriju gūt gan bradājumu, gan eksperimenta rezultātus – cik klusi un efektīvi mēs spēsim būt piecatā (+1 mainīgais)?
Sākums ne visai veiksmīgs – apdeitojot trijkāji jeb fotoaparāta statīvu ar UE elementiem un radot UE trijkājim īdzīgu priekšmetu, viens no protagonistiem salauza tam vienu no kājām – pārcentās. It kā salīmēja ar metāla izstrādājumiem paredzētiem epoksīda sveķiem un devās ceļā. Taču viņš aizmirsa pāreju, bez kuras viņa rīcībā esošais fotoaparāts pie statīva nav piestiprināms. Nācās viņam padoties realitātei – doties padsmit minūšu gājienu atpakaļ uz mājām, paņemt visu nepieciešamo un nakts tumsā doties uz norunāto vietu – šoreiz ar velosipēdu, nevis ar sabiedrisko transportu, kā bija domāts pirms tam. Galapunktā esošais objekts – daļēji joprojām aktīvs, tamdēļ arī visnotaļ cītīgi apsargāts – pamestā daļa rotāta ar skaistu dabas un industriālās pamestības simfoniju, kuru veido kociņi, kuri spraucas cauri pamatiem un ēku jumtiem; sarkanie ķieģeļi, kuri kontrastē ar dabas spriganuma pilno zaļo toni; pelēkais betons un būvgruži, kuri izdala tik patīkamu aromātu, sevišķi, ja tie tiek uzieti pagrabā; ēkas ar tukšajiem logiem un apsmādēto, taču tamdēļ ne mazāk pievilcīgo interjeru.

Lasīt tālāk »

Applūdusī patvertne pie ex-lidostas
Rodas priekšlikums iz telefona klausules – doties patvertņu medībās! Kāda runa – esam pēc 5min gatavi un iekšā busiņā. Uz tā grīdas – 2 himzas (ķīmiskie aizsargtērpi). Lavierējot cauri Rīgai tās piebāztākajā laikā (ir nedaudz pāri sešiem vakarā), pēc brīža esam mērķī un uz maiņām izrotājušies ar himzām un iebriduši līdz celim pilnajā patvertnē. Tā – mazgabarīta un brīva no priekšmetiem. Vien nostāvējuša ūdens smarža, mitruma dekorētas iekštelpas un daži priekšmeti, kuri peldēja pa dabas rotāto ūdens virsmu – ugunsdzēšamais aparāts, krēsli, spuldzītes un dēļi. Bradājums 10 min ilgumā, taču to laikā tika zaudēta nevainība - pirmā reize ar izsargāšanās līdzekļiem iekš tik vilinošā, ieaugušā miklā cauruma!
Lasīt tālāk »

Fanatic jau sen mani centās pierunāt doties uz kolektoru un sameklēt sūkņu staciju, bet vienmēr atgadījās kādas ķibeles, kas man liedza prieku atgriezties tajā smirdošajā caurumā. Pēdējā ķibele bija lietus – vairākas dienas ar īsiem pārtraukumiem lija un es nedevos uz kolektoru jo negribēju lai mani aizskalo pārāk augsta ūdens līmeņa vai sūkņu ieslēgšanās dēļ. Pēc piecas minūtes ilgas telefonpierunāšanas es Fanatic paskaidroju, ka gribu dzīvot nevis noslīkt, bet Fanatic atbildēja, ka viņš esot manī vīlies. Nopietni, tā arī pateica. :D

Tad nu beidzot lietus bija mitējies, grupa nokomplektēta – Fanatic, Dāvis un es – himzas Dāvim un Fanatic sadabūtas, un varējām doties. Nē, tomēr nevarējām. Izrādījās, ka Dāvim nav gāzmaskas. Tas nozīmēja, ka jādodas uz kādu no aprīkojuma krātuvēm un jādabū maska ar normālu filtru. Domāts – darīts. Neilgi pēc pusnakts iestāšanās pārlīdām pāri sētai (ar kādu piekto piegājienu – paldies mātei Paranojai) objektā RA, un klusi devāmies uz patvertnes ieejas pusi. Pie ieejas gan ir piekaramā atslēga, bet atliek tikai noskrūvēt metāla plāksni pie kā tā piestiprināta, un ceļš ir brīvs.

Lasīt tālāk »