Dr. Kurt Hаch’s Sаnаtorium

Nespēju vairs nociesties līdz bradājumā nospraustā objekta apskatīšanai un nenoteiktā kārtībā mēģināju saaicināt līdzdalībnieku šīs bijušās privātās klīnikas izbradāšanai. Pēc kādas stundas biju sadabūjis un bijām ceļā, un galapunktā mūs sagaidīja pasaku ilustrācijas cienīgs skats – priežu sila ieskauta četrstāvu Art Nouveau stila ēka ezera krastā, pamesta un tukša – un par laimi arī demolantu pamesta – ko tādu bieži nenākas redzēt, par ko, iespējams, jāpateicas vietai, kura objektu glābusi, – viegli paskriet garām, neduras acīs. Veicot perimetra apgaitu, novēroju – lielais vairums logu rūtis bija savās cieņpilnajās vietās, tāpat arī pārējā ēkas apdare. Pagrabos valdīja vidējas gaitas dekadences klātesība un tīkamais, vēsais gaiss, kas kontrastēja ar ārā valdošo siltumu un uzrunāja apmeklētāju ne tikai ar gaisa vēsumu, bet arī ar ievadu objektā – tajā esošo priekšmetu un arhitektūras elementu klāstā.

Turpinot izpēti, ar smaidu uz lūpām konstatēju – ekskrementu jebšu kaciņu smaciņa sastādīja 0% no elpojamā gaisa sastāva, tā vietā – allaž tīkamās pagraba, saules sildīto apartamentu un medikamentu molekulas, kuras kutināja manus bradājumfetišu receptorus. Iekštelpas veidoja augstie griesti, sanatoriju laikos labi izjustās un iegaumētās arhitektūras īpatnības (šajā nebija būts, bet daudzās bija kopīgi arhitektūras elementi), samērā šaurie koridori un pre/post padomju atmosfēra ar aktuālajā komunismā ievazāto importa elementu, kas radīja atmosfēru, kādu šādās vietās/iestādēs pazīstu kopš bērnības. Visapkārt – liecības par objekta būtību, galvenokārt importa (vācu) valodā noformētās „Baltikum-Hilfe” (tagad Sv. Jāņa palīdzība, vadoties pēc kopīgā logotipa) humanitārās palīdzības paciņu veidolā – ēdmaņu un medikamentu iepakojums, tā pārpalikumi. Lai neizplūstu garos un teiksmainos telpu aprakstos – mīļā labā slinkuma (lasītāja) labad, reducēsim aprakstu līdz šādai koncepcijai: pēc lieliskā bradājuma, veicot mikropētniecību internetā, konstatēju turpmāk aprakstīto.

Priekšvēsture, saistībā ar objektu:
„[cenzūra] ielā 10 аtrodаs koku ieskаutа ēkа аr mаnsаrdа jumtu (аrh. H. Pīrаngs), kuru no īpаšniekа H. Heringа nopirkа pаzīstаmаis ārsts, sаnаtorijаs [cenzēts, ehh] ielā 34 bijušаis īpаšnieks Dr. K. Hаhs. Jаuniegūtаjā mājā аp 1925. gаdu bijа slimnīcа, bet vēlāk dzīvojа sаnаtorijаs medicīniskās māsаs, istаbmeitаs, strādnieces, kаlpones un dаži skolnieki”. Tātad, palīgēkas datumiņš visnotaļ norāda arī uz to, kad bradājumā iepazītās ēkas vēsturē bija slimnīcas (ne sanatorijas) posms.

Nedaudz izsmalcinātas objekta priekšvēstures:
“Аmong othеr buildings of privаtе hеаlth cаrе institutions constructеd in еаrly 20th cеntury in Rigа A. & W. Bеrkholz’s Pеnsion at [cеnsorеd, haha] iеlа 34 (1904, аrchitеct Wilhеlm Nеumаnn) аnd Dr. N. Bеhrеns’ (1913, аrchitеct Hеinrich Pirаng) should bе mеntionеd. Thе first onе, locаtеd in onе of thе first gаrdеn citiеs in еuropе [cеnsorеd, hеhе], wаs an еxаmplе of local rеflеction of thе Gеrman “Hеimаtstil”. In 1930iеs, thе building wаs considеrаbly еxtеndеd аnd trаnsformеd for thе purposеs of Dr. Kurt Hаch’s Sаnаtorium. Nеvеrthеlеss, sеvеral authеntic Art Nouvеau pаrts of thе building аrе still rеcognizаblе”. Tātad, Dr. Kurta sanatorija objektā darbību bija sākusi ap 1930. gadu desmitu.

Post-vēsture, mūsdienas, bradājums:
2006. gada 29. augustā valsts īpašums nodots privatizācijai, kas līdz šim laikam (2009. gada 1. jūnijs) nav veikta – par laimi man.
No veikto ārstniecisko procedūru klāsta, savos spriedelējumos vadoties pēc objektā atrastā medicīniskā aprīkojuma vēstīm, spriešu, ka tajā tika ārstēta embolija, sevišķi pulmonālā (plaušu) embolija, – tā vedina domāt skaistajā un visnotaļ plašajā, izstaipītajā Art Nouveau stila ēkā esošie dažādu ar elpceļiem saistītu medicīnisko agregātu – inhalatori, inhalatoru maskas, katetras, skābekļa kameru instrukcija ar diagrammām, skābekļa kamera, u.c.) – pārpalikumi. Medicīnisko agregātu post-reizinātāji vairāk kā vienkārši atgādināja manas bērnības dienas dažādās sanatorijās, kurās nodarbojos ar astmas ārstēšanu, kas arīdzan, kā zināms, ir plaušu slimība. Tāpat objektā bija liels daudzums (noteikti, ka relatīvi – ņemot vērā objekta tipu) Doregrippin® tablešu (vairāki maisi; viens sver 5kg – tā runāja Mika) – pret saaukstēšanos un pret gripu, satur: Paracetamol 500 mg, Phenylephrin-HCl 10 mg, – vēl viena norāde uz elpceļu ārstēšanas iestādes būtību, kuru papildināja tādas Radiogrāfijas kabineta izkārtnes kā „Флюорография” (Flurogrāfija), „Рентгенография” (Rentgenogrāfija), „Томография” (Tomogrāfija).

Savukārt citu kabinetu izkārtnes liecināja, ka ārstniecības objektā veikta ne tikai embolijas un elpceļu slimību ārstēšana, piemēram: izkārtnes „Начальник 24 Гастроентерологического отделения” (24. Gastroenteroloģiskās nodaļas priekšnieks); „Стoмотологический кабинет” (Stomatoloģijas kabinets) – visnotaļ plaša spektra iestāde, jāsecina. Bet, ja ar to ir par maz, pameklējot internetā secināms, ka objektā atradies B/O uzņēmums Invserviss – invalīdu pārvadāšanas pakalpojumu uzņēmums, kas saistīts ar „Sv. Jāņa palīdzību” un kurš arīdzan bija atstājis aiz sevis nedaudz liecību – protezēšanas un lauztu ekstremitāšu fiksēšanas rīkus; pašlaik uzņēmums atrodas Hospitāļu ielā 55. Gan jau, ka Padomju enciklopēdijās (diemžēl, nav man uz šo brīdi viegli pieejamas) ir vēl informācijas par šī objekta gaitām, taču vienu es zinu teikt arī šobrīd – lielisks, tik tiešām gards bradājums aptuveni divām stundām.

Attēli šeit; Attēli #2 (būs labākā kvalitātē, tiks pievienoti pēc nākamā apmeklējuma, kas paredzēts šajā nedēļas nogalē: 06.06. – 07.06.)

Bija arī viens visnotaļ ironisks atgadījums ar sengrieķu traģēdijas pieskaņu: izejot uz jumta, atverot druvis, dzirdēju kā pa skārda jumtu bēg putni, sasniedzot aizdurviju, redzēju kā bēg kaiju mazulīši un viens no viņiem nokrita no jumta lejā. Brālīši/māsiņas palika uz jumta – paspēja sabremzēt. Lielās kaijas tajā pat brīdī metās aizstāvēt atvases un uzstājīgi pikēja ap manu galvu, ar katru reizi samazinot attālumu starp manu un lidojošās kaijas galvu – uztaisīju pāris bildes un muku prom no Hičkoka putniem. Bradājumā beigās aptaustīju vēl silto, bet mirušo kaijulēnu – liels un skaists mazulītis, ar mazuļa pūku un bez lidspalvām. Bilde. Putni jau nezina, ka es labprātāk mēdzu draudzētties ar dzīvniekiem, nekā cilvēkiem…

P.S. Atceļā bija jautrs kašķis ar tramvaja kontroli – Mika atrādīja e-talonu verķim, kas o-talonu pieņēma, bet pēc dažām pieturām Mika aizmirsa – ir vai nav atrādījusi, tamdēļ, ieraugot kontroli, fiksi steidzās atrādīt vēl, – aparāts uzrādīja sarkano gaismiņu, jo ff-talons jau bija reģistrēts, taču kontrole divu tantiņu inkarnācijā, ar savu viltīgi slīpēto, visu redzošo aci pamanīja Mikas viltību, un svētā pārliecībā būdama, devās klāt skaidrot, ka jāmaksā sods, jo brauca pa zaķi. Uz ko atbildēju, ka skaidri un gaiši iedegās sarkanā gaismiņa, bet kontrolei tā bija zaļā – brauciena reģistrācijas gaismiņa. Tad nu sākās peripētijas, kuru laikā apvārdoju tantiņas, līdz viņām nebija vairs ko teikt, kā vien pastāvēt uz saviem principiem un apvainot mani melošanā (jo es matains un kerzos, un vienkārši esmu “tāds”). Sarunas beigās norādīju, ka strādāju par juristu, uz ko dāmas mani pārtrauca “vēl jo vairāk”, ar to domājot, ka man nav, ko melot. Pa vidam vēl bija vārdu apmaiņa par to, ka meitene tālu tikšot, jo nerunā pretim, uz ko teicu, ka jā – meitene tiks tālu, bet es tālāk, jo pastāvu uz taisnību – šajā gadījumā savu. Strīda laikā prasīju, vai e-talons uzrāda brauciena reģistrācijas laiku (noskenējāmies 5 min pirms kontroles), bet tantuki vai nu nesaprata manu viedo domu, vai nevēlējās saprast – tā vietā teica vienkārši, ka uzrāda gan, un ka man ir brīdinājums. Gribēju jau prasīt, lai izraksta man oficiālu brīdinājumu, bet šo domu aizstāju ar prasību doties uz policiju, kur visu noskaidrot, uz šīs tik atbildēja – nav, ko melot! Beigu galā – ne viņas atklāja, vai redz skenēšanas laiku (tātad, kasās bez iemesla, tīri sporta pēc), ne viņas piekrita doties ar mani uz policiju (šādi apliecinot savu sakāvi). Secinājums – man ĀRKĀRTĪGI patīk kasīties, ja man ir taisnība. Nē, pareizāk būtu teikt, ka man vienkārši patīk argumentēti kasīties, neatkarīgi no frontes, kuru ieņēmusi patiesība. Es pat neklausīju viņām, kad viņas teica, lai es neskatoties uz viņām un lai turpinu sarunāties ar savu meiteni (kas arī ir Fail).

P.P.S. Nepazīstamie cilvēki (tie, kurus nepazīstu, par kuru bradājumgodīgumu nevaru spriest) droši var nenogurdināt savus pirkstiņus, rakstot vēstules par cenzūras noņemšanu – tā vietā varat nedaudz palietot paši savu intelektuālo potenciālu. Mērķis – saudzēt objektu, kurā izjutu līdz šim spilgtāko postslimnīcas grausta auru.

Papildinājums 25.05.2009.

Gājām vēlreiz uz objektu un, sekojot vecās kundzītes un sunīša pēdām, bijām iekšā tā teritorijā un sākām ēkas apskati un fotodokumentēšanu – ar vai bez mākslinieciskās ievirzes – no pagraba. Procesa laikā dzirdējām soļus augšā, bet, tā kā dzirdēju arī rāmas un ikdienišķas sarunas, nospriedu, ka tie ir citi bradātājkolēģi un turpinājām izzināt ēku līdz brīdim, kad bija pabeigts bradājums pagrabā un balss no augšas lika pamest objektu. Uz manu jautājumu krievu valodā „Vai nevar apskatīt objektu?”, atbildot – „Nevar gan!!!”. Tad nu knaši devāmies prom un, esot jau ārpus teritoriju definējošā, caurā žoga, kāds vīrietis vienu no mums satvēra aiz rokas un vilka šo prom, ar šo savu darbību un ķermeņa valodu apliecinot, ka vēlas darīšanas tikai viņu – cilvēku ar nopietnāku fotokameru. Taču es uzbļāvu jautājumu – „Kur ir problēma?” un sekoju viņam, – sekojām mēs visi trīs. Tad nu turpat uz ielas notika skaidrošanās par to, kāpēc un ar kādu atļauju esam nākuši šajā objektā. Nelūgtais, apsargam līdzīgais priekšmets, teritoriju filigrāni uzdeva par Krievijas vēstniecības īpašumu un vairākkārt, trīsstāvu vārdu pavadījumā, vaicāja – kas mums te vispār meklējams un ar kādām tiesībām lienam objektā, ar kādu atļauju? Sarunas laikā, vadoties pēc pieprasījuma, tika formatēta atmiņas karte un noraidīts rupjais “piedāvājums” atņemt fotokameru – teicu, ka tad vajag policiju un attiecīgas rīcības tiesības – lai tad nu sauc policiju šurp vai pasaukšu pats. Uz to atbilde no viņa puses neskanēja. Uz dāmas izteikto aicinājumu nepielietot vardarbību un apgalvojumu, ka bez tās var iztikt, cilvēks turpināja uzvesties tā, kā tā uzvedību itin labi definēja viņa ārienes stereotipizācija – ne pirmā svaiguma treniņtērps, urlām raksturīgs matu griezums un alkohola dvinga. Šajā brīdī apsarga ilūzija beidzās un pie sevis domāju – ko šie tur tādu sargā, ka pat seko ~200m ārpus objekta cilvēkiem, kuri pamet to. Radās arī doma: apsargiem pienākumu pildīšanas laikā ir jābūt ar pilnu ekipējumu un ar atpazīšanās zīmi – uniformu un attiecīgajiem dokumentiem, bet mūsu kungam – nekas no tā, izņemot vien plaši izdaudzināto apsargu uzvedību.
Draudēja viņš mums ar savu priekšnieku un sazvanīja to. Pēc minūtēm divām ieradās netīrs un resns krievu tautības cilvēks ar melnu, šķietami mīļu, paklausīgu un lielu suni. Šis kungs izrādījās pieklājīgāks un saprotošāks, ar vairāk smadzenēm iekš galvaskausa. Tiesa, bija arī ap gadiem desmit vecāks. Kopīgi kārtējo reizi noskaidrojām, ka bildes no fotokameras ir dzēstas un vēlreiz atgādinājām savus mērķus – pafotografēt un pastaigāt pa objektu un ka tā esam darījuši, jo nav bijušas ne ziņas, ne miņas par privātīpašumu, kur nu vēl Krievijas vēstniecības rezidenci. Visi kopā vienojāmies doties pie īpašnieka, ko arī darījām. Subordinācija! Vēlreiz gājām gar objektu un pa ceļam atkārtoti pamanījām objektu raksturojošas informatīvās zīmes uz ielas pusi: “Pārdod zemi” un “Valsts īpašums”. Apsardzes birkas nebija. Iegājām kaimiņu mājas teritorijā, kurā divas dāmas, kuras taisījās uz Līgo svētkiem, aptaisot automašīnu, skatījās uz mums. Pienāca vēl saprātīgāka un koptāka paskata vīrietis, nekā abi iepriekšējie ņemot kopā. Īsumā izstāstīja tie divi „īpašniekam” (lietoju pēdiņas, jo īpašumtiesības un sargāšanas tiesības līdz šim neviens i negrasījās pierādīt) savu versiju, bet es mūsu, pretojoties viņu apgalvojumiem, ka esam brīdināti neiet iekšā – tāda brīdinājuma nebija, taču šiem redz bija. Pēc nelielās un klibās manas cenšanās atcerēties runāšanu krievu valodā, kuras laikā paskaidroju īsto notikumu versiju, „īpašnieks” noprasīja, vai tas ir viss, uz ko atbildēju, ka jā. Tad šis teica, ka šodien ir Līgo, liekot noprast, lai ejam prom. Tā nu mēs šķīrāmies, pēdējās apsardzes ilūzijas paliekas atstājot šajā blakus objektam esošajā privātīpašumā, kurā ap mašīnu rosījās divas blondīnes. Pie sevis visu laiku domāju prasīt viņu darbību tiesiskumu apliecinošus dokumentus, taču to būtu darījis turpmākā strīda laikā. Tā kā strīda nebija, devāmies prom ar aprauta kašķa izjūtu, izgudrojot atriebes plānu, īstenojamu tiesiskā ceļā.
Norāde jums, bradātāji – kādu divu vai vairāk mēnešu ilgumā nebūtu vēlams iet uz objektu, ja vien nav vēlēšanās skaidroties ar policiju par narkotikām vai minētajām urlām par viņu „sargājamo” „īpašumu”.

P.S. Protams, ka viņi cerēja, ka mēs baidīsimies un piekritīsim visiem viņu untumiem, taču tā nu sagadījās, ka mums ir i prāts, i zināšanas, i novērošanas spējas, lai beigu galā izslēgtu iespēju ņemt šos nopietni galvā (apsargi un vēstniecība, lol), tā vietā meklējot urlīgu izeju no situācijas, kas beigu galā arī tika rasta. Bildes no formatētās atmiņas kartes ir atgriežamas (jebkura recovery proga to spēs, – pat nekas pāri netika pārrakstīts – šāda nekompetence arīdzan pilnībā likvidē uzstādīto apsardzes esību) un beigu galā – viss pasākums izvērtās par jautru sevis piesmiešanu no urlēnu puses! Tātad, vēlams uz objektu neiet UE darīšanās turpmāko dažu mēnešu laikā, lai nebūtu darīšana ne ar urlām, ne policiju. Tiesa, ar pēdējo šajā gadījumā varētu būt patīkamāka saķeršanās, jo policija darbojas likuma ietvaros, taču šie urlas – kas to lai zina, kāds būtu iznākums, ja mūsu būtu mazāk!

P.P.S. Mūsu versija par kungu pastiprināto uzmanības motivāciju bija, ka šie tur kaut ko slēpj. Beigu galā – kamdēļ vēl mēģināt skaidroties ar tiem, kas objektu pametuši pēc pirmā aicinājuma un kamdēļ pieprasīt dzēst bildes, kamdēļ draudēt atņemt kameru un kamdēļ rīkot subordinācijas izrādes? Turklāt viņi nekādā manierē nevarēja un negrasījās pierādīt savu tiesisko objekta sargātāju lomu! Nospriedām, ka tur kaut kas nav tīrs un ziņojām Valsts policijai. Līdz ar to – varbūt izteikšu aicinājumu pasekot policijas ziņām presē vai pēc kāda laika pavērot objektu no malas – varbūt parādās policijas lentas un tamlīdzīgas patīkamas izvirtības.

Vairāk bilžu šeit: 2009-05-31 Sanatorija
Teksts un bildes – Disfigurator