Atgriešanās kanalizācijā

Pāris stundas atpakaļ ar Latvi norunājām doties uz nesen uzieto kanalizācijas kolektoru. Pārsteidzoši, bet šoreiz es nekavēju, esmu ieradies pirms noteiktā laika un nu sēžu uz akmens pie apaļa cauruma zemē. Drīz kļūst vēss un es sāku ģērbties – uzvelku gumijas bikšzābakus, pārbaudu lences, pēc tam uzvelku gumijotā auduma jaku, nostiprinu savilcējus un uzkaru kaklā respiratoru. Pēc tam izņemu no somas virvi, iesienu mezglus ik pēc 30 cm lai vieglāk kāpt, apsienu to ap lielo akmeni un nolaižu lejā. Vēl lieku reizi pārbaudu vai mezgls droši sasiets, un sāku gaidīt.
Drīz ierodas Latvis, izņem no somas tādu pašu aizsargtērpu un savu GP-5M gāzmasku, un arī saģērbjas. Uzlieku respiratoru, piestiprinu galvas lukturi, un laižos lejā. Augstums nav liels – tikai pāris metri. Virve vajadzīga galvenokārt lai vēlāk varētu tikt ārā. Šoreiz nav redzama savādā migla, kas bija pagājušo reizi un neļāva neko tālāk par metriem 20 redzēt. Smirdoņa netiek cauri respiratora filtriem. Pagaidām viss ir ok, bet ko es pārdzīvošu vēlāk… Ak vai, tas nebūs patīkami.

Pēc brīža arī Latvis ir lejā un sākam iet pret straumi. Ūdens sniedzas apmēram līdz ceļiem un straume ir diezgan spēcīga, tādēļ iet nav pārāk viegli. Ik pa laikam uzņemu kādu bildi, bet tas drīz apnīk – sienas ir vienmuļi apdrupušas, tunelis taisns, kaut gan ejam jau kādas desmit minūtes.
Mūsu mērķis ir aiziet līdz tuneļa sākumam. Esam centušies tam izsekot virszemē, bet pēc pāris kilometriem kontrolakas beidzas un nav skaidrs kur ir tuneļa gals, tādēļ tagad esam pazemē.
Tā nu kādu laiku ejam, līdz jūtu ka ūdens kļūst seklāks un straume spēcīgāka. Pēc brīža ieraugām pagriezienu. Te nu es varu noturēties tikai ar lielām grūtībām – straume gandrīz vai gāž no kājām bet dziļums – apmēram līdz potītēm.
“Ej pa pagrieziena iekšējo malu”, saka Latvis, un padoms lieti noder – iekšējā malā straume ir daudz rāmāka (kā gan es pats to neiedomājos?), un tomēr arī šeit kājas jāliek viena aiz otras lai varētu droši noturēties un neriskētu “aizbraukt” kādu pus kilometru. Tagad ejam viens aiz otra un ik pa laikam maināmies vietām – tā vieglāk. Pamazām ūdens līmenis kļūst augstāks straume vājāka. Tagad atkal var iet diezgan droši.
Cik ilgi esam gājuši, nav ne jausmas – tunelis ir taisns, ūdens līmenis nemainās, dažviet zem kājām jūtu dūņas, dažviet to nav nemaz. Garlaicīgi. Karsti. Iešana nogurdina. Un tad garlaicība nokļūst citos medību laukos jo nodziest mans lukturis. Vispār tas nav nekas briesmīgs, jo es zinu kas lukturim vēderā un kā to uz kādu laiku atdzīvināt, bet es to nevaru izjaut ar cimdiem rokās un man nav instrumentu. Pienāk Latvis, parāda gaismu, padalās ar instrumentiem, un pēc pus minūtes lukturis atkal deg. Deg apmēram piecas minūtes. Tad atkal nodziest un es atkal to izjaucu un salieku. Un atkal. Un atkal. Murgs. Man nekad vairs nebūs luktura par 5 latiem, nekad.
Tā pamazām esam nonākuši līdz nākošajam pagriezienam. Arī šeit ūdens līmenis ir zemāks un straume spēcīgāka, bet nu jau zinām kā pārvietoties. Laiku pa laikam tuneļa griestos redzami kontrolaku vāki. Pāris pamēģinām atvērt, bet neizdodas. Tad no tumsas iznirst tāda kā sija pie griestiem, šķērsām tunelim. Šobrīd nepievēršam tai īpašu uzmanību, bet vēlāk tā šķitīs mūsu vienīgais glābiņš…
Kad noieti vēl kādi metri trīsdesmit, izdzirdam kaut ko līdzīgu ūdenskritumam…
Te nu jāpatāsta ka no citiem digeriem kas par kanalizācijas sistēmu zina vairāk ir dzirdēts par vilni ko rada kanalizācijas sistēmas sūkņi, kad sākas lietus. Šis vilnis esot tik spēcīgs ka viegli aizskalo projām cilvēku…
Tā nu stāvam un klausāmies ūdens dārdoņā kādu brīdi kas šķiet velkamies nežēlīgi ilgi. Tad Latvis ierosina atgriezties pie griestos redzētās sijas un turēties pie tās. Es gan nedomāju ka spētu pie tās ilgi noturēties pret straumi, bet tas tomēr ir labāk kā nekas.
Turos puie sijas un cenšos saprast vai troksnis tuvojas. Nav pat skaidrs cik tālu ir skaņas avots. Stāvu pieķēries pie sijas un domāju ko pie velna es vispār te daru – tur augšā man ir viss ko varu vēlēties, nafig man te bija jālien iekšā!? Te taču nav nekā kā dēļ būtu vērts noslīkt! Bļe.
Tā stāvam kādu brīdi, un pēkšņi skaņa norimst. Šajā brīdī saprotu ka tas bija tikai ūdenskritums no kādas rūpnīcas kanalizācijas atzara. Izrādās, šajos dažos mirkļos esmu nosvīdis pilnīgi slapjš. Bet atvieglojuma sajūta ir neaprakstāma. Jūtos kā no jauna piedzimis. Burtiski.
Nolemjam ka huiņas šoreiz pietiek un jādodas atpakaļ, jo diezgan jau esam izbaudījuši kanalizāciju. Atpakaļ iet ir viegli – straume palīdz. Sākumā es biju domājis ka šis ir tuvējo rūpnīcu kolektors, bet tad ieraugu peldam divus daiļā dzimuma atribūtus – higiēniskās paketes, un saprotu ka esmu maldījies… :)
Tā mēs ejam, bet mani sāk mocīt slāpes un miegs arī sāk nākt. Brīžiem šķiet ka varētu tepat apsēsties kādā atzarojumā un aizmigt. Aizsargtērpā ir tik silti… Bet nu jau esam nonākuši pie virves un virs galvas redzu apaļu gabaiņu debess kurā jau jaušama rīta blāzma… Uzrāpjamies pa virvi un iebrienam blakus esošajā Zunda kanālā lai cik necik noskalotu aizsargtērpus, pēc tam aplaistām himzas ar ūdeni kurā izšķīdināts veļas pulveris dezinfekcijai, tad atkal skalojamies kanālā. Visbeidzot novelkam gumijotos varžu kostīmus un saliekam tos somās. Uf! Šī nu gan bija nakts. Tur apakšā sabijām trīs ar pus stundas…
Uz mājām, dušā, un gulēt!

Vēl dažas bildes galerijā >> Kolektors

Teksts un foto – Spam