Černobiļas stalkers, 1986. gads.

Fragmenti no Jurija Ščerbaka grāmatā “Černobiļa” publicētās intervijas ar Jūliju Andrejevu, PSRS armijas apakšpulkvedi.

(..)Zonā es tūlīt atcerējos Andreja Tarkovska filmu “Stalkers”. Arī sevi mēs saucām par stalkeriem – gan Jura Samoiļenko, gan Viktors Golubevs, gan es… Visi, kas devās uz īpaši spēcīgi “starojošām” vietām, bija stalkeri. Stacijā pirmo es ieraudzīju suni, kas skrēja garām administratīvajam korpusam. Noplucis melns suns zvārojās un grīļojās… Acīmredzot bija pamatīgi saķēris…
Mums, karavīriem, bija jāveic rūpīga AES dezaktivizācija. Bet kā to izdarīt? Pieredzes – nekādas. Jutāmies gluži “pliki” – visi uzdevumi jauni. Ko lai iesāk, piemēram, ar tiem velna jumtiem? Tie taču staroja tā, ka telpās tieši zem jumtiem nebija iespējams uzturēties. It īpaši šī problēma saasinājās, kad sāka būvēt sarkofāgu.
Roboti deva pilnīgi fantastiskus datus, un es tiem neticēju. Bija pašam jāiet izlūkot, jātiek skaidrībā – kas un kā. Jūnija vidū kopā ar leitnantu Šaņinu mēģinājām kādu jumtu nomazgāt ar dīzeļdegvielu. Tas neko nedeva. Uz šā jumta bija vairāk vai mazāk omulīgi: tur varēja uzturēties piecas līdz desmit minūtes. Uz galvenā korpusa jumtiem neviens ne kāju nebija spēris. Pilnīga neziņa. Tāpēc nolēmu iziet uz otrā bloka jumta.

Tiesa, man stāstīja, ka dozimetristi tur esot jau bijuši. Gāju mierīgi, var teikt – bezrūpīgi, reizēm palūkojos uz aparātiņu. Taču jutu – kaut kas nav kārtībā. Kāpju augšā pa stāvām vītņu kāpnēm, kas ved uz jumtu. Mugurā – balts kombinezons. Un pēkšņi redzu – man acu priekšā milzīgs zirnekļa tīkls, milimetrus piecsimt diametrā, tāds skaists, melns. Tas man palika te, uz krūtīm, un es sapratu, ka ne velna – Šeit neviens nav staigājis. Kam es varēju uzgrūsties? Var gadīties tādi radiācijas avoti, kas spēcīgi izstaro tikai vienā virzienā. Ja tāds spēcīgs starojuma kūlis nokļūst uz nervu mezgla, cilvēks var zaudēt samaņu. Nu, un tad vēl neziņa… Taču ap to laiku man jau bija radusies… Kā lai to sauc?… Radiācijas sadales izjūta, vai.
Mēs, stalkeri, principā pat neorientējāmies pēc paša radiācijas līmeņa, bet gan pēc bultas sākotnējās kustības. Tā izpaudās profesionālisms, intuīcija. Kad nokļūsti stipras radiācijas laukā, bulta sāk kustēties. Lūk, tā strauji paskrien uz priekšu, un tu zini, ka šeit jālec, ka šeit ātri jātiek cauri, jāapstājas aiz stūra, tur, kur radiācija mazāka. Arī visbīstamākajās vietās bija tādi mierīgi kakti, kur varēja pat uzsmēķēt…
Mums tur nepastāvēja dalījums – tas ir izlūks, tas zinātniskais darbinieks. Mums bija jāveic konkrēts uzdevums. Un, lai to izpildītu – ko lai dara ar jumtu? – bija vajadzīgas precīzas ziņas. Kas man tās dos? Un kādas man bija tiesības sūtīt padotos, ja pats neesmu tur bijis? Jūnija beigās es sapratu: grozies kā gribi, taču tagad jākāpj uz trešā bloka jumta tai vietā, kur tas robežojas ar ceturto bloku. Tieši pirmajā jūlijā pagāja divdesmit pieci gadi, kopš dienu armijā. Nodomāju: stiept gumiju vairs nedrīkst, un man jāčāpo uz to jumtu.
Gājām pa mašīnzāles jumtu. Pirmā bloka rajonā vēl bija tīri nekas. Viegla pastaiga. tur es atstāju Andreju Šaņinu, jaunu puisi, viņu negribējās vilkt līdzi uz turieni, un pulkvedi Kuzmu Viņukovu, mūsu štāba priekšnieku. Tas vispār nebija viņa pienākums iet uz turieni, taču viņš lūdzās. “Kaut drusciņ”, viņš teica, “paiešu kopā ar tevi”. Taču aiz otrā bloka radiācijas līmenis sāka strauji celties – jau gadījās grafīta gabali.
Vispār – puišus atstāju tur, bet pats kāpu augšā. Pie vertikālas sienas netrus divpadsmit augstas ugunsdzēsēju kāpnes. Uzlīdis pa tām līdz pusei, es sapratu, ka lieta nopietna. Pēc sprādziena piestiprinājumi bija izlēkuši no betona sienas, un kāpnes šūpojās… Man līdzi bija aparāts, un pa ļodzīgajām kāpnēm kāpt ar visu aparātu bija diezgan baigi. augstums taču milzīgs.
Man bija balts kombinezons, balta cepurīte. tur citādi nedrīkstēja. Visi tie muļķīgie stāsti par svina biksēm ir blēņas. Tādu fantomu var sūtīt uz nelielu attālumu – kādus piecpadsmit līdz divdesmit metrus. Cilvēks vairāk nenoiet. Svina sporta biksītes vien sver 20 kilogramus. Bet man bija jākustas. Vispār – augšā uzlīdu. un pirmā tīri intuitīvā sjūta: šeit stāvēt nedrīkst. Šeit ir bīstami. Es lēcu, padrāzos kādus trīs metrus uz priekšu un skatos – tur līmenis zemāks. Vienīgais aparāts, uz kuru es paļāvos, bija DP-5. Savu dzīvību tam uzticēju. Vēlāk, pēc pirmā ceļojuma pa jumtu, reizēm ņēmu līdzi divus aparātus, jo viens reiz man samelojās.
Vēlāk noskaidrojās, ka pareizi esmu licies uz priekšu lēkšiem, jo uz tās platformas, kur biju izlīdis, atradās kāds sildelementa gabals. Tikai ne tāds, kādu to apraksta daži jūsu spalvasbrāļi… Viens no viņiem uzrakstīja, ka viņa varonim ceļā gadījies 20 kilogramu smags elements. Patiesībā elements ir zīmuļa resnuma caurulīte, garums – trīsarpus metri. Pati caurulīte izgatavota no cirkonija, tas ir tāds pelēks metāls. Bet uz jumtiem – pelēka grants. Tāpēc šī elementa lauznas bija tik pat kā mīnas: tās nevarēja redzēt. Nevarēja tās atšķirt. Sapratu tikai pēc rādītāja kustības – ahā, redz, cik augstu tas uzskrēja! Un palēcu nost. Tāpēc ka būtu varējis palikt bez kājas, ja uzkāptu uz šā elementa.
Nu, palēkāju pa platformu, sapratu ka līmeņi tur nav nemaz tik baigi, tik zvērīgi, un laidos pa kāpnēm lejā. Pašu galveno biju konstatējis. Tas bija ļoti svarīgi, jo pavēra cilvēkiem ceļu. Viņi varēja uz jumta strādāt. Lai gan īsu laiku – minūti, pusminūti – tomēr varēja. Tieši tolaik Samoiļenko sāka jumtu tīrīšanu, un mēs ar viņu tūdaļ kontaktējāmies.
- Tātad galvenās briesmas slēpās sildelementos?
- Tolaik visi baidījās arī no grafīta gabaliem. Kad pirmoreiz biju izgājis uz šā jumta, arī es jutu, ka aiz muguras kaut kas nav labi. Pagriezos, paskatījos – pusotra metra no manis guļ grafīta gabals. Līdzīgs zirga galvai. Milzīgs. Pelēks. Tā kā attālums bija tikai pusotra metra, man neatlika nekas cits kā izmērīt. Izrādījās – 30 rentgenu. Tas ir – ne jau nu diez cik briesmīgi. Līdz tam domāja, ka grafīts dod tūkstošiem rentgenu. Bet, kad zini, ka ir tikai daži desmiti rentgenu, uzreiz jau cita jušana. Kā es darīju pēc tam? tu ej kaut kur savās gaitās – ceļā mētājas grafīta gabali. Un tu zini ka atpakaļ būs jānāk pa to pašu ceļu. Lai tevi lieku reizi neapstarotu, tu šo pasper ar kāju, un šis aizlido sāņus.(..)
Vispār – klājās grūti. Beta apdegumi. kakls pastāvīgi bija ciet, balss aizsmakusi. Taču es to vērtēju kā neizbēgama riska elementu. Tu visu zini, visu saproti. kad stāvi starojumā, tu zini kas tavā organismā notiek, zini ka starojums lauž tavu ģenētisko aparātu, ka tas viss draud ar sekām – ar vēzi. Es teiktu, notiek spēle ar dabu. Tu jūties kā karā. Kas palīdz saglabāt augstasinību? Vienīgi zināšanas. Tev ir skaidrs: tu esi padarījis šo darbu, esi šeit ienācis, ielīdis, saņēmis tik un tik daudz rentgenu, taču, ja tu būtu bijis muļķāks, būtu saņēmis tūkstoškārt vairāk. Šī izjūta tad arī visu laiku vada tevi. Pastāvīga cīņas izjūta. Un tu arī saproti, ka vismaz kautcik esi pavirzījis uz priekšu darbu vissāpīgākajā planētas punktā. Uzvarējis kaujā. Un par milimetru ticis uz priekšu.

Pārējās bildes galerijā >> Černobiļa.