bradajumi.lv

Pulkstenis ir divi naktī kad izeju no kojām lai dotos kārtējā nakts bradājumā. Šoreiz mērķis ir sen pamesta patvertne, kurā, kā runā, esot saglabājies vēl daudz dažāda civilās aizsardzības aprīkojuma. Bradājums solās būt ilgs un interesants, ar stealth elementiem, jo apkārt objekta teritorijai atrodas apsargāti uzņēmumi, cauri kuriem vajadzēs izkļūt nemanītam.

Pēc apmēram stundu garas pastaigas pa naksnīgo, oranžā gaismā slīgstošo Rīgu esmu nonācis pie kāda vārdā neminama uzņēmuma teritorijas, caur kuru nonākšu pie mērķa - īpašniekusen aizmirstās patvertnes, kas mani vilinājusi jau vairākus mēnešus. Pieeju pie sētas, un izrādās ka iekļūšana būs vieglāka kā cerēts - žogs nav pārāk augsts, un tā augšdaļā piestiprināts armatūras režģis, pie kā bradātājam pieturēties, iekļūstot teritorijā. Viens mirklis, un esmu pāri. Nākamajā mirklī ienirstu neliela šķūnīša ēnā. Klausos. Rokā turu piparu gāzes baloniņu - labāko līdzekli pret bradātāju nogaršot akstošiem suņiem. Klusums. Baloniņš ieņem parasto vietu kabatā. Turēdamies ēnās, zogos aptuveni patvertnes virzienā. Pamanu ka vienai no tuvējām divstāvu ēkām irevakuācijas kāpnes uz jumtu. Tā kā iepriekš šeit neesmu bijis, nolemju uzkāpt uz jumta lai sameklētu teritorijas otru robežu. Pēc minūtes esmu uz jumta un kāri skatos vai kaut kur jau nav redzama kāda ventšahta. Šahtu nav, toties robeža ar meklēto teritoriju izrādās tuvāk kā cerēts. Ja es nolektu uz stāvu zemākās ēkas jumta, kas atrodas tepat 3 metru attālumā, tad ievērojami saīsinātu ceļu līdz objektam, bet ja nelektu, tad neriskētu savainoties jau pašā bradājuma sākumā. Iedomājos zvanu uz slimnīcu: “Es izmežģīju kāju rūpnīcas —- teritorijā. Esmu uz šķūnīša jumta”. Labāk nokāpšu pa kāpnēm, nav vērts ziepes vārīt. Pagājakādas desmit minūtes, un es jau kāpu pāri meklētās teritorijas žogam. Suņi un apsargi nav satikti, savainojies pagaidām neesmu, viss iet kā smērēts, bet cik ilgi? Tepat pie sētas redzama augsta metāla tvertne sazin kā glabāšanai, ko tur gracioza tērauda konstrukcija. Kāpju augšā cerībā ieraudzīt patvertnes avārijas izejas . Tur jau tās ir! Sešas. Interesanti - visas izvietotas vienā rindā. Nevienai citai man zināmai patvertnei nav tāds ventilācijas šahtu/ avārijas izeju izvietojums… Uz ieejām pat neskatos - tās noteikti būs aizslēgtas, tādēļ uzreiz eju nočekot avārijas izejas. Pēc būdiņu izložņāšanas saprotu ka pa tām iekšā netikt - tās ir ventilācijas šahtas nevis avārijas izejas, respektīvi, uz patvertni ved metāla caurule, kurai galā pieskrūvētas masīvas metāla žalūzijas. Skrūves nav kustinātas gadiem. Šādi iekļūt neizdosies. Atliek apskatīt ieejas. Divas atmetu tūlīt - vienas aiznaglotas, bet otrām priekšā interesanta atslēga, kā runā, velnišķīgi grūti atmūķējama. Virs vienām durvīm pamanu spraugu un atceros parunu “resns nav digers”. Lienu un gandrīz turpat virs durvīm arī palieku. Tā paruna laikam uz bradātājiem neattiecas. Vai arī neattiecas uz šo caurumu, hm. Iekļūšana sanāk piņķerīga un laikietilpīga, toties neatstāj pēdas. Kā tieši tiku iekšā, neteikšu jo esmu jau saņēmis negatīvas atsauksmes par šīs metodes publisku vārdā nosaukšanu (nešausminieties, nekas krimināls : D )

Esmu ticis iekšā. Pirmas ko ieraugu - gar sienu gandrīz līdz griestiem sakrautas kastes ar uzrakstiem “GP-5″. Gāzmaskas. uz grīdas padaudz sadauzītas elektronikas un tukšu kastu. Nākošā telpa pārsteidz ar milzīgu gāzmasku kaudzi. Izņemtas no kastēm, mitrajā gaisā nomelnējušas, tās tukši skatās manī savām caurspīdīgajām acīm. Kāda velna pēc izgāzt no kastēm tūkstošus gāzmasku? Lai pievāktu kastes!? Šī nav pirmā patvertne kur redzu tamlīdzīas gāzmasku kaudzes. Jocīgi. Nākamā telpa ir visai liela - metrus desmit plata un kādus sešdesmit plata. Pilna ar sarūsējušām un satrunējušām mēbelēm, nelielām koka kastītēm un citu drazu. Gaiss ir mitrs, tādēļ viss šajā patvertnē ir pārklājies ar rūsu un pelējumu, vissi priekšmeti kļuvuši rudi. Estētiska bauda. Interesantāk kļūst kad nonāku patvertnes otrā galā blakus izejas durvīm nosviesti vairāki aizsargtērpu bikšzābaki, plauktos redzamas korozijas saēstas radiodetaļas
kādā kastē guļ vairākas stipri korodējušas reģenerējošo elpošanas iekārtu “atslēgas”… Cīnoties ar atslēgu esmu zaudējis daudz laika, bet no teritorijas būtu labi doties projām kamēr nav uzausis rīts, tādēļ nekavējos. Ieeju nākamajā istabā. Oho! Sienas klāj pelējuma sabojāti civilās aizsardzības plakāti, Daudzviet nosviesti kaut kādi papīri, bet plauki pilni ar aizsargtērpiem, gāzmaskām, ķīmiskās izlūkošanas komplektiem, sarūsējušu elektroniku, tai skaitā Geigera skaitītājiem, rācijām, u.c. gadžetiem, kasir pārāk sarūsējuši lai varētu pateikt kas tie kādreiz bijuši. Vienuviet uz grīdas redzama aizsargkombinezonu kaudze, citviet uz galda salikti ķīmiskās izlūkošanas komplekti, vēl citur saliktas rācijas… Es negribu uz paradīzi, kad nomiršu. Es došos uz šo patvertni. Tik daudz agrāk neredzētu plakātu ko skatīt, tik daudz elektronikas ko pētīt… Bradātāja paradīze!

Bet laika nav, jāiet tālāk. Pie sienas ieraugu karti ar tablo, aiz sienas galds ar telefonu, mikrofonu un puskvadrātmetru spuldzīšu un tumbleru. Tā… Tātad šis ir vietēja mēroga komandcentrs, nevis patvertne. Skatos uz pultīm uz nožēloju ka man nav fotokameras. Tik daudz sarūsējuša skaistuma, bet man nav iespējas to iemūžināt! :(

Visu komandcentru esmu izstaigājis un klusi lavos ārā, cerot ka neviens nabūs pamanījis ka  no durvīm noņemta atslēga. Aiz durvīm vītero putni, nekas cits nav dzirdams. Pa durvju šķirbām spīd gaisma. Paveru durvis, un izrādās ka jau ir gaišs. Aizslēdzu durvis, atslēgu novietojot tādā pašā pzīcijā kā atradu un skatos apkārt. Jāizdomā kā tikt projām, neuzsitot klačiņu ar apsargiem vai viņu suņiem. Spriežot pēc kartes, man būs jāmeklē cits ceļš kā izkļūt no industriālās zonas. Teritoriju apjož žogs, bet vienā vietā pie žoga redzamas lielas zemes kaudzes. Pakāpjos uz tām un veļos pāri sētai. Viss jau būtu ok, ja vien piezemēšanās nenotiktu tur esošajā atkritumu kaudzē. :)

Pabeigts vēl viens veiksmīgs bradājums. Šajā komandcentrā noteikti atgriezīšos lai izpētītu visas pārējās kādreiz tik attīstīto civilās aizsardzības organizāciju un nenotikušā kodolkara liecības.

Pārējās bildes galerijā >> Pazemes komandcentrs.