bradajumi.lv

Daudzkārt pieminēta, daudzkārt ieteikta. Te nu ir vienkārši apbrīnojama karte, kas var ieinteresēt vēl vairāk … un palīdzēt arī.

LiepajaGuide by Hrenofonofols

Bildes no Tosmares rajona >> Tosmare

Bišumuizha ir iekļauta valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā, jo ir skaista klasiska stila 19.gs. celta ēka, taču aizlaista un pamesta. Tagad tā tiek atjaunota, taču apsargāta ļoti vāji, tādēļ mēģinājām iekļūt. Gājām svētdienā, jo loģiski tad vajadzētu būt vismazākajai darbībai. Visapkārt tai ir skaists parks, kurā gan tomēr arī ir vērojams tas, ka parks netiek kopts pienācīgi. Blakus ir citas ēkas, kuras tiek intensīvi izmantotas, tādēļ tur bradāt nav jēgas. Ieejam mēs pat ļoti veiksmīgi - pa galvenajām durvīm, taču tūlit izdzirdam augšējā stāvā rosību. Laikam kāds tomēr ir atnācis arī svētdienā. Adrenalīna pārņemti uz pirkstu galiem nokļūstam līdz kādām trepēm, kas izrādās ved uz pagrabu, un atkal mums paveicas - tās ir vaļā. Atrodoties pagrabā jūtamies jau drošāk. Pats pagrabs izrādās diezgan plašs, ar garu gaiteni un daudzām istabām abpus gaitenim. Katrā istabā atradās kaut kas interesants. Staigājot pa tām, izdodas redzēt gan vecus pneimatiskos āmurus, gan ļoti vecu apavu kastes, kuru zoles ir no koka. Ir arī kastes ar melniem gumijas cimdiem, uz viena galda bija ķīmijas komplekts ar 50cm garām mēģenēm. Citas istabas bija bez grīdas un pilnas smiltīm vai ķieģeļiem. Kārtīgi izstaigājušies sākam domāt, kā tagad izkļūt no šī pagraba. Protams izeja ir par to pašu vietu, kur iekļuvām, taču māc šaubas, vai tik ļoti var divas reizes paveikties, tādēļ sākam meklēt kādu alternatīvu. Atrodam vecas durvis tajā pašā pagrabā, kuras, lai gan ar pūlēm, tomēr izdodas atvērt, līdz ar to nokļūstam ēkas aizmugurē, kur viss vienos dubļos. Tomēr prom jātiek, tādēļ izbrienam dubļus un pa to pašu parku dodamies prom. Bradājums veiksmīgs, kaut gan visu ēku no iekšpuses neizdevās apskatīt.

Oteps

Pārējās bildes galerijā >> Bišumuiža

Agrā svētdienas rītā ceļamies un skrienam uz pirmo autobusu, lai pēc iespējas ātrāk tiktu uz Baldones sanatoriju: sen celtu, no vairākiem korpusiem sastāvošu rekreācijas būvi, kas tagad ir pamesta, taču tiek daļēji apsargāta.

Tur nonākuši, konstatējam, ka sargs nav omā, tādēļ runāšanas nebūs, taču nepadodamies un ejam gar pamesto sanatoriju uz otru pusi. Visapkārt jūtama ne pārāk patīkama sēravotu smaka. Pašu sanatoriju apjož interesants grāvītis/upīte, kas izskatās ļoti romantiski. Sākumā apskatām pāris ražošanas nolūkos celtas ēkas [pamestas], kas atrodas turpat netālu, kā arī izbijušu ēdnīcu [iespējams]. Visbeidzot atrodam arī citu ieeju pašā sanatorijā. Iekšā jūtama deguma smaka, pēc dažiem soļiem uzejam iebrukušu jumtu, pagrabu, kas viss ir izdedzis. Taču virzoties tālāk iespējams uziet vairākas vannas, pirtis, saunas un baseinu, kas šķita īpaši skaists. Virs baseina kādreiz bijis stiklots jumts, kas atsauc atmiņā vecas filmas par sanatorijām, kurās atpūšas sabiedrības augstākie slāņi. Visapkārt ir administratīvās un privātās istabas, kas tomēr neizraisa mūsos tādu interesi.

Kā vēlāk noskaidrojām, pati sanatorija ir celta 19.gadsimtā, vēlāk atjaunota, taču ēka nav būtiski mainījusies. Tagad gan visi logi ir aiznagloti. Iekšā valda tumsa.

Oteps

Pārējās bildes galerijā >> Baldones sanatorija

Atrašanās vieta, protams, ka Ķemeri. Vieta, kas ilgu laiku bijusi pilnīgā pamestībā, apvīta ar skandāliem par tās aizlaišanu līdz nožēlojamam stāvoklim. Tomēr pašlaik tur vērojama tāda kā rosība. Varbūt šī vieta, kas kādreiz bija tik ļoti atpazīstama, atkal atgūs savu seju.

Domubiedrs Edijs tur paguva nokļūt pirms vēl kāds bija attapies uzsākt darbus.

Pārējās bildes galerijā >> Ķemeru sanatorija

Šajā pirmā sniega ieģipsētajā pilsētā Rīgā ir aplam daudz ielu…un man tagad laikam vajadzēt pastāstīt, kāpēc tieši šī. Jo vēl vairāk – paceļ roku, kurš vispār zina, kur tāda atrodas?

Tātad…Pārejot pāri sliedēm vilcienu stacijā „Jāņavārti”, agri vai vēlu var nonākt līdz Grindex-am un citiem rūpnīcu, noliktavu u.c. objektiem. Turpat pie Grindex tā iela arī mierīgi eksistē. Retu mašīnu un gājēju nedaudz traucēta. Absolūti industriāla zona. Pastaigām.

Gandrīz pašā ielas galā atrodas kādreizējās Padomju armijas kazarmas. Pieejamas. Vienmēr. Pat vārti no dzelzceļa puses vaļā. Ēku iekšpusē praktiski nekā nav. Zaldātiņi aizejot izvākuši visu, līdz pēdējais skrūvītei. Taupīga tauta, ko lai saka. Toties ir pietiekami aizraujošas rakstiskās liecības par armijas ikdienu. Stāvi pie sienas un lasi vēl ne tik seno vēsturi.

Citas, ar žogu norobežotas teritorijas, gan nav pieejamas…t.i., vārtus jums neviens labprātīgi neatvērs, bet…vienmēr jau pastāv citas ieejas. Vienkārši atnākt un paskatīties. Pelēka, mazliet skumja ainava…pilsētas nomale.

Pārējās bildes galerijā >> Rencēnu iela