bradajumi.lv

Šis nav pareizs bradājums [ja bradājums vispār VAR būt pareizs]…Es jums teikšu, ka nebūt vēl nezinu visu un galu galā tas neļauj man naktīs gulēt.

Izeju laukā ap vieniem naktī, dodos Mārupes virzienā [no Āgenskalna]. Viss rajons guļ, mazas mājiņas paslēpušās savos drošajos dārzos aiz simboliskiem žogiem, retas laternas, lapas lēni, lēni piezemējas uz asfalta vai smiltīm…klaiņoju. Līdz konstatēju - esmu Torņkalnā. Savādi. Naktī laiks ir pavisam cits. Ne ātrāks, ne lēnāks, vienkārši cits. Paskatos pulkstenī - divi. Varētu doties mājās, tikai ļoti gribas vēl pastaigāt pa krastmalu. Rezultātā nonāku līdz Akmens tiltam. Vēlēšanās ienirt Daugavā pēc gaismiņām ir sasodīti liela. Tomēr skaisti…ļoti, ļoti. Mašīnu praktiski nav, gājēju nav vispār. Dodos uz centru. Jūtama otrdiena - pat Vecrīga ir tukša. Var pasēdēt uz ietves malas un parunāties ar kaķiem. Gaismas tik krīt uz bruģi, asfaltu, ūdenī, es ķeru…saprotot, ka attēli nevar saglabāt sajūtas. Gandrīz pusotru stundu es ar fotoaparātu dzīvojos uz AB dambja, nemaz nenojaušot, ka neesmu tur viena. Bet mana klātbūtne, laikam, nelikās pārlieku nevēlama, vai arī tas cilvēks, kas sēdēja dambja galā, pats nejutās drošs. Gaisma spēlējas ūdenī…neiespējami nofiksēt realitāti, toties fotogrāfijas rāda citu, ne mazāk skaistu nakts gaismu pasauli. Uzsāku virzību uz mājām, vairs pat neliekot fotoaparātu somā. Protams, lai sajustu, cik tas viss ir apbrīnojami jauki, nepietiek ar attēlu vien, vajag klātesamību, bet aizrauj pats process. Ķeršana. Klusi, tumši pagalmi, šūpoles, pirmie sētnieki jau sparīgi darbojas ar slotām. Novēlu tiem jauku dienu. Neizpratnes pilns klusums.

Atgriežos mājās ap pussešiem. Vēl nav gaišs, bet pilsēta nepārprotami mostas. Patīkami apzināties, ka šoreiz esmu to mazliet piemānījusi, vērojusi, kā tā elpo pusmiegā [jo pavisam aizmigt nevar nekad]…Nakts bija silta. Pavisam ne oktobra nakts. Varbūt pēdējā tāda šogad.

Pārējās bildes galerijā >> Rīga naktī