bradajumi.lv

[…bet ne beigas].

Par vietu/objektu Slokas celulozes un papīra rūpnīcu jau tika rakstījusi ripp…t.i. bradātājus iedvesmojoši, slavinājusi šo patiešām unikālo veidojumu. Tā nu sanāca, ka pirmajā Slokas apmeklējuma reizē, mēs ar ripp tikai nepiedodami pavirši novērtējām teritoriju, cerībā tuvākajā laikā aptvert – izpētīt to visu. Diemžēl „kopistiskais” ripp & sindromz bradājums izpalika…bet aukstie vēji pūš aizvien stiprāk, jauks laiks gadās retāk, bet Sloka ir tālu no mīļajām mājām un siltās tējas. Tāpēc tika [vienpuēji] nolemts, ka uz turieni ir jādodas, kamēr vēl laika apstākļi un laiks kopumā atļauj, jo vēlēšanās kādā objektā tapt par pieminekli sev pašai [aukstuma dēļ] nav nekādas. Atradu kompanjonu, lai nebūtu jābradā vienai [kas nav sevišķi droši], un…action!

Lasīt tālāk »

Daudz dažādu jauku un interesantu lietu ir atrodamas vispasaules tīmeklī. Lai neapjukt, meklējot to, kas šķiet interesants personīgi Tev, ar gudro tanti Googli, kas izmet kaudzi visai apšaubāmu norāžu, ir par maz. Tāpēc [un ne tikai tāpēc] pastāv krietns daudzums dažādu web ring-u. To starpā arī “The Urban Exploration Ring” - tas iekļauj sevī saitus, kas ir veltīti pilsētvides izpētei - pamestas vietas, jumti, pazemes tuneļi u.t.t.

No šodienas arī bradajumi.lv ir pievienojies šai jaukajai kompānijai.

Kāds no tā labums? Iesaku palūkoties lapas lejasdaļā, no kurienes iepriekšminētais “rings” sniedz iespēju bez īpašas, sirsnīgas un nogurdinošas meklēšanas atrast vienkārši ģeniālas lietas.

“Par šīs vietas apmeklēšanas domu jāpateicas pirmsvēlēšanu drudzim un PCTVL
deputātiem. Vienā no avīzēm tika izvietots brīnišķīgs rakstiņš ar visām bildēm un
aptuvenu atrašanās vietas aprakstu. Lasot pirmā doma bija - tur ir jāaizbrauc. Ilgi
nedomājot tika sarunāta diena, kurā ar sindromz tur varētu aizdoties.
Uz Sloku devāmies ar vilcienu. Karte, lai arī slikta, lieti noderēja - bez tās tur
orientēties ir grūti. No dzelzceļa stacijas mūsu ceļš veda cauri kolorītam čigānu
rajonam, gar Lielupi, kuram izejot cauri attapāmies pie (es tiešām neko
nejaucu) “Publiskās muitas noliktavas”. Pārbaudīt, cik nikni tur apsargi, neviena
no mums negribēja, līdz ar to izvēlējāmies apkārtceļu, līdz pat pamestai ēkai, kuru
apejot, visas durvis neveiksmīgi paraustot, nonācām līdz kārotajam - stiepļu
žogam, aiz kura atrodas acīmredzami apdzīvoti apvidi, un betona žogam aiz tā.
Nav zināms, tā bija veiksme, vai sestdienas diena, taču cilvēki ar durkļiem (un bez
tiem) mūsu ceļā negadījās. Ātri aizmaršējām līdz apmēram 2m augstajam betona
žogam, kuram gan visai ērti var tikt pāri.

Lasīt tālāk »

Pēc nervozā LMR apmeklējuma bija radusies vēlme apmeklēt kādu skaistu vietu, kur mūs tik ļoti netraucētu svešas personas. Tādēļ nolēmām doties uz Sarkano Zvaigzni. Ceļamies svētdienā 7-os no rīta, lai ap 9-iem būtu VEF-ā. Bradājums, protams, notiek divatā, jo apšaubu lielāku grupu bradājumu sajūtu kvalitāti. Iekļūšana gaužām vienkārša, ieejam pa galvenajiem vārtiem :) Pat pašā VEF teritorijā nav nevienas dzīvas dvēseles, kam būtu nodoms mūsu bradājumu izjaukt. Iekļūstot Sarkanās Zvaigznes telpās, baudām absolūtu mieru un klusumu, kaut kur tālumā dzirdami tikai pa ielu braucošie auto. Bruņojušies ar saules gaismu (lukturīšus aizmirsām :D ), izstaigājam gan visas gaišās telpas, gan daļu no tumšajām. Pateicoties līdz paņemtajam foto statīvam bildes sanāk kvalitatīvas arī apkārt valdošajā pustumsā. Lielākā daļa telpu acīmredzot tiek izmantotas regulāriem bomžu tusiem, taču uzejam arī tādas, kur pagātnes putekļi ir itin biezā kārtā. Vienā telpā tie bija dzeltenā krāsā, it kā pa zemi būtu izbērts sērs. Apkārt mētājas dažādas detaļas no bijušajiem cehiem, kas ražojuši sākot no mazām rokas aptieciņām, kur gandrīz visas tabletes domātas pret radiāciju (PSRS laikam gatavojās atomkaram :D ), līdz pat mocīšiem, kuru degvielas filtri, lukturi, kronšteini u.t.t. mētājas pa zemi. Pārliecināmies, ka šīs fabrikas plānojums ir kārtīgā PSRS stilā ieturēts. Bieži manāmas arhitektu pieļautās kļūdas. Dažās telpās gadās, ka, lai iekļūtu blakus telpā, pa durvīm ir pat jālec metru zemāk, jo grīdu līmeņi nesaskan. Apskatām pāris ceha vadītāju kantorus, un dzelzceļa pusē esošajā korpusā pirmajā stāvā beidzot atrodam arī gāzmaskas, jo kas gan būtu padomju iestāde bez tām :). Bradājums vienkāršs, ja neskaita, ka tumšajās telpās bez lukturīša uz pagātnes paliekām var lauzt kaklu. Nostaigājam vairāk pa divām stundām, taču varētu vēl kādu, ja vien būtu lukturītis. Kopumā ļoti mierīgs un skaists bradājums, kuru vienmēr būtu interesanti atkārtot.

oteps

Piebilde no sindromz: aptieciņas gan tur neražoja, vienkārši visās iestādēs tām bija jābūt, ja nu sākas ķīmiskais karš, vai kas tamlīdzīgs.

Pārējās bildes galerijā >> Sarkanā zvaigzne

Šis nav pareizs bradājums [ja bradājums vispār VAR būt pareizs]…Es jums teikšu, ka nebūt vēl nezinu visu un galu galā tas neļauj man naktīs gulēt.

Izeju laukā ap vieniem naktī, dodos Mārupes virzienā [no Āgenskalna]. Viss rajons guļ, mazas mājiņas paslēpušās savos drošajos dārzos aiz simboliskiem žogiem, retas laternas, lapas lēni, lēni piezemējas uz asfalta vai smiltīm…klaiņoju. Līdz konstatēju - esmu Torņkalnā. Savādi. Naktī laiks ir pavisam cits. Ne ātrāks, ne lēnāks, vienkārši cits. Paskatos pulkstenī - divi. Varētu doties mājās, tikai ļoti gribas vēl pastaigāt pa krastmalu. Rezultātā nonāku līdz Akmens tiltam. Vēlēšanās ienirt Daugavā pēc gaismiņām ir sasodīti liela. Tomēr skaisti…ļoti, ļoti. Mašīnu praktiski nav, gājēju nav vispār. Dodos uz centru. Jūtama otrdiena - pat Vecrīga ir tukša. Var pasēdēt uz ietves malas un parunāties ar kaķiem. Gaismas tik krīt uz bruģi, asfaltu, ūdenī, es ķeru…saprotot, ka attēli nevar saglabāt sajūtas. Gandrīz pusotru stundu es ar fotoaparātu dzīvojos uz AB dambja, nemaz nenojaušot, ka neesmu tur viena. Bet mana klātbūtne, laikam, nelikās pārlieku nevēlama, vai arī tas cilvēks, kas sēdēja dambja galā, pats nejutās drošs. Gaisma spēlējas ūdenī…neiespējami nofiksēt realitāti, toties fotogrāfijas rāda citu, ne mazāk skaistu nakts gaismu pasauli. Uzsāku virzību uz mājām, vairs pat neliekot fotoaparātu somā. Protams, lai sajustu, cik tas viss ir apbrīnojami jauki, nepietiek ar attēlu vien, vajag klātesamību, bet aizrauj pats process. Ķeršana. Klusi, tumši pagalmi, šūpoles, pirmie sētnieki jau sparīgi darbojas ar slotām. Novēlu tiem jauku dienu. Neizpratnes pilns klusums.

Atgriežos mājās ap pussešiem. Vēl nav gaišs, bet pilsēta nepārprotami mostas. Patīkami apzināties, ka šoreiz esmu to mazliet piemānījusi, vērojusi, kā tā elpo pusmiegā [jo pavisam aizmigt nevar nekad]…Nakts bija silta. Pavisam ne oktobra nakts. Varbūt pēdējā tāda šogad.

Pārējās bildes galerijā >> Rīga naktī