bradajumi.lv

[Pāri dzelzceļam. Starp Babīti un Priedaini.]

Visi zinām, ka tiltu var šķērsot dažādi. Tradicionālais variants ir pāriet tam pāri. Cits variants ir iziet tiltam pa apakšu. Vēl kāds variants ir tiltu šķērsot no vienas malas līdz otrai. Un noteikti atradīsies vēl kāds variants.

Šis Rīgas apvedceļa tilts piedāvā iespēju dzelzceļu šķērsot, nosacīti, pa tilta iekšpusi. Nē, tur nav durvju vai gaiteņu. Tur ir tikai betona sijas, kas veido tilta horizontālo konstrukciju. Tilta sākums un beigas ticis veidots uz uzbēruma. Pa vidu to balsta divas kolonnas – dzelzceļa labajā un kreisajā pusē. Betona sijas ir tādā garumā, ka savieno uzbērumu ar balstu, pēc tam balstu ar otru balstu, un trešais sliežu posms savieno otru balstu ar otru uzbērumu.

Tieši šīs dzelzsbetona konstrukcijas dēļ pastāv iespēja šķērsot tiltu, ejot „zem tilta”. Kā zināms, siju forma ir: platāka daļa augšpusē un apakšpusē, vidus ir sašaurināts. Līdz ar to pastāv iespēja novietot kājas un rokas uz apakšējās paplašinātās daļas. Šī paplašinātā daļa ir tieši tik liela, lai varētu novietot kāju vai roku, un vēl mazliet rezervei.

Brīdī, kad esi ar visām četrām starp šīm sliedēm – sajūtas ir visai interesantas. Vēderā mazliet kņudina augstuma vizuālā ilūzija, pie tam vēl to pastiprina tilta uzbēruma slīpums ar savām betona plāksnēm. Jo tālāk lienu, jo vieglāk paliek, sākotnējais sasprindzinājums atslābst. Tomēr joprojām, paskatoties uz priekšu, nosacīti bezgalīgs tunelis, uz leju – nosacīti bezgalīgs augstums. Rokas un kājas cenšas piespiesties pēc iespējas tuvāk pie betona sliežu iekšējās malas.

Lasīt tālāk »

Bradājums bez konkrēta mērķa un rezultāta.Pavasaris, vēss, pat ļoti vēss, vējš, smiltis visur…ak, jā - pareizticīgo Lieldienas 23. aprīlis [vārda dienas Juriem, Jurģiem un Georgiem]. Vienkārši gara pastaiga gar Jūru, interesi gan vairāk piesaistīja tas, kas ir krastā, nevis ūdens stihija. Viss, kas redzams fotofiksācijās atrodas turpat krastā - nekas nav jāmeklē. Brīdinājuma zīmes par suņiem, kas itkā sargājot teritoriju, neattaisnoja bradātāju cerības - neviens suns, kas vēlētos kaut ko sargāt, vai vienkārši iepazīties, netika manīts. Toties atradām uzpurni…respektīvi, kaut kur tie suņi varbūt arī ir. Protams, brīdinām, ka attēlos redzamās aktivitātes atkārtot nav ieteicams, jo tas var novest pie fiziskām traumām…vai arī izraisīt atkarību :)

Pārējās bildes galerijā >> Pasha reloaded

Gadās arī tā, ka, bezcerīgi sēžot darbā, vai kādā citā slēgta tipa iestādē, cilvēks ar bradātāja iezīmēm nevar realizēt savas vēlmes iepriekšminēto apstākļu dēļ. Ko darīt? No nebradāšanas izraisītajām psiho-fiziskajām saslimšanām var glābt virtuālais bradājums pa 99 neticami skaistām un pārdomātām istabām.

Par pašu projektu – 99rooms, būtībā, ir unikāla parādība internetā, kurā interaktīvi savienota fotogrāfija, sienu zīmējumi, animācija un skaņa. Statistikas dati liecinot, ka pa istabiņām jau bradājuši vairāk kā 2 miljoni apmeklētāju. Pārējo informāciju var atrast tur pat, tāpat arī pastāv iespēja iegādāties šī projekta papildināto versiju.

Kā tas darbojas – pirms uzsākt ceļojumu izlasām – apskatām instrukciju. Viss izklāstīs skaidri un saprotami: jāvadās pēc tā, kāds ir kursora izskats [defaultais, „rociņa”, vairākas savienotas bultiņas]. Katrā „istabā”, izņemot dažas, animētie elementi un skaņu efekti ir „jāiedarbina” pašam, atrodot, kurā vietā paslēpts „slēdzis”. Jāatzīst, ka dažviet tie ir visai veikli nomaskēti, tāpēc visu 99 attēlu izskatīšana var aizņemt nedaudz vairāk laika, nekā plānots. Bet tas atmaksājas – process ir aizraujošs, vietām biedējošs, turklāt, ilgi meklējot „slēdžus”, pagūsti aplūkot telpas daudz detalizētāk, nekā ātri pārskatot fotogrāfijas. Vietām risinājumi patiešām pārsteidz. Zīmējumu savienojums ar pastāvošām detaļām un iekārtām izveidots organiski – brīžiem sāk pat likties, ka tā tam patiešām jābūt.

Tātad, ja tu vēl neesi starp tiem diviem miljoniem ziņkārīgo, steidzami pievienojies.

Šī ģeniālā projekta adrese pieejama te: Citi tādi

Kā vairumā pilsētu [gan lielākās gan mazākās], ir atstāts padomju laika mantojums. Arī Saldus ir viena no tādam pilsētām. Nevisai bagāta ar tā laika pamestajām celtnēm. Daudzi teiks: „Tas taču labi, ka tā,” bet ir daļa cilvēku, kas tam nepiekritīs, piemēram, šī saita apmeklētāji.

Objekts, kas ieinteresēja, bija rūpnīca “Vulkāns”, kurā tika ražotas mēbeles. Teritorijā atrodas apmēram 5 - 7 ēkas, 2 angāri. Šī teritorija, liekas, ir privātīpašums, un vienā no angāriem ir autoserviss, tādēļ mēs [Nauris, Lomix, Fil] pieklājīgi palūdzām atļauju pastaigāt, pafotografēt. Čalis, kas strādā autoservisā negribīgi deva atļauju. Teritorija nav plaša. Ēkas ir dažādā stāvoklī - citas saglabājušās labi (no baltiem ķieģeļiem celtās), bet ir arī tādas, kas, liekas, tūlīt sabruks. Viena no tām, kas atrodas sliktākajā stāvoklī ir kurtuve. Mazliet trūka, lai paliktu tur guļam, jo kritiens no dzelzs trepēm, kuras salūza nebija patīkams.

Pastaiga tīkama, jo cilvēki, pēc teritorijas pamešanas, tur ir bijuši maz.

[haralds]

Pateicamies Haraldam arī par fotofiksācijām. Arī turpmāk ikviens, kas uzskata sevi par piederīgu bradātājiem, tiek aicināties dalīties pieredzē, iespaidos un, kas vēlams, fotogrāfijās.

Pārējās bildes galerijā >> Vulkāns

Šis stāsts būs par to, kā ripp un sindromz devās iekarot apsargātu objektu. Morāles nebūs. Standarta amoralitāte…

Interesējošā objekta atrašanās vieta nekādā ziņā nesekmē iekļūšanu tajā – krustojums ar diezgan intensīvi satiksmi, nebūt ne pilsētas nomale. Lai padarītu pasākumu vēl jaukāku arī iekšā tikšanas iespēja ir tikai no ielas puses. Tātad, aina paveras burvīga – ap vienpadsmitiem vakarā, tieši pretī sabiedriskā transporta pieturai, laikam iedomājoties, ka šķidri krūmiņi un kociņi ir labs aizsegs, divas sieviešu dzimuma būtnes [ripp & sindromz] mēģina pārvarēt žogu…garāmgājēji klusē, kas ir visai dīvaini. Žoga uzbūve šo burvīgo [ne]veiklības treniņu dara vēl amizantāku. Respektīvi, iekāroto objektu aizsargājošā [?] sēta sastāv no parasta betona bloku žoga [augstums ne vairāk kā 1,5m] un teritorijas pusē visai apšaubāmi nostiprināta stiepļu žoga, pret kuru, protams, atbalstīties ir pagrūti. Otrā pusē sagaida tūlītēja „ievelšanās” būvgružos [ķieģeļu lauskas, skārda gabali, tualetes pods…vārdu sakot, ko gan vēl vajag, lai tumsā izlauztu kāju?]. Tiekot pāri pirmajām drazu kaudzēm, atklājas pirmā ieeja ēkā, kas arī tiek izmantota, un labi, ka tā, jo, jau esot iekšā, bradātājas konstatē faktu, kas manāmi sabojā pasākumu – pagalmā, paslēpusies starp gružu kaudzēm, stāv sarga būdiņa [ar prožektoru], tāpēc ar lukturīšiem un fotoaparātu jārīkojas piesardzīgi. Protams, domāt, ka sargs to vien dara, kā stāv pie lodziņa un vēro, vai iet regulārās nakts apgaitā, būtu muļķīgi, bet piesardzība nenāk par ļaunu. Tomēr, ēku izvietojuma un konstrukcijas dēļ, pilnīgi nemanot nokļūt visās interesējošajās vietās nevar…vismaz tajā diennakts laikā. Telpas ir pilnīgi tukšas, vietām redzams, ka kaut kas ir dedzis, no ceturtā stāva loga paveras burvīgs skats, bet tikt uz jumta nevar….vai tāda iespēja vienkārši netika atrasta. Ja ir vēlēšanās, var iekļūt bēniņos, kas gan netika izdarīts, toties visas pagraba pažobeles gan izpētītas. Galu galā – secinājums ir viens, ja ne sargs, tad vieta ir pat ļoti jauki bradājama…un, ņemot vērā, ka iekļūt tur var pat meitenītes bez īpašas fiziskas sagatavotības, tikt iekšā var ikviens.

Pārējās bildes galerijā >> Torņkalna iela