bradajumi.lv

Jaukā un saulainā nedēļas nogalē nolēmām sameklēt Bērnu dzelzceļu. Bija norādes no tur bijušas personas un karte, kurā atzīmēta tā iespējamā atrašanās vieta. Sākām meklēšanu, iegriežoties mežiņā tieši iepretim „zirgu izjādēm”, sekojot asfaltētam celiņam, pagriezāmies uz nepareizo ceļu (jo mana pārgudrā ideja bija tāda, ka līdz atrakciju objektam jābūt asfaltam). Tā mēs staigājām pa Mežaparku, līdz, kārtējo reizi aplūkojot karti, man iešāvās prātā ģeniāla doma, ka kartē iezīmētais dzelzceļš arī ir meklētais. :D Tā mēs gandrīz no pašas estrādes mērojām ceļu līdz jauniešu stacijai, kas nemaz nebija īstā, tur pāri bija palikuši tikai daži apdeguši dēļi. Sekojot sliedēm, gājām līdz skolas stacijai, paceļam sastopot dažus sēņotājus un dīvainus pensionārus, kas arī pastaigājās pa sagrautajām sliedēm. Skats uz pašu staciju bija diezgan patētisks, jo viss ir pilnībā izdedzis, par brīnumu jumta svars vēl nav sagrāvis šo celtni, kaut gan balsti jau sen sapuvuši un pārvietojušies prom no pamatiem. Sabildējāmies un apmierināti devāmies prom, kad atpakaļceļā ieraudzījām jauku māju, kas varētu būt viens no nākamajiem mērķiem.

Oteps

Pārējās bildes galerijā >> Bērnu dzelzceļš II

Piebilde: Māja, kas izraisīja interesi, attēlu un apraksta veidā ir pieejama arī šeit.

Apsveicu, dārgie, mīļie, jaukie – pirmo daudzmaz kolektīvo bradājumu pasludinu par notikušu!

Uz forumā „pakārto” ziņojumu gan īpaša reakcija nesekoja [kauns, kauns, bradātāji!]…

Tātad, ideja bija sekojoša – ar 18. autobusu nokļūt tā galapunktā „Dārziņi 2” doties aplūkot Salaspils memoriālu naktī un atpakaļceļu līdz Rīgai mērot kājām. No Rīgas izbraucām ap deviņiem vakarā, galamērķi sasniedzām…un, izkāpjot no autobusa, konstatējām, ka ir sasodīti tumšs. Pavisam. Lieti noderēja lukturīši, kas uz pieciem cilvēkiem gan bija tikai divi. Toties zvaigznes…ārkārtīgi skaistas, žēl tikai, ka iet ar paceltu galvu ir visai nogurdinoši, turklāt pastāv iespēja nostiepties gar zemi un uzart ar degunu asfaltu. Tuvojoties Memoriālam, sajutām, ka kaut kas tik ļoti nepatīkami ož, ka elpot negribas. Tomēr sakopojām savu pacietību un gājām vien tālāk. Memoriāls, kā jau tam naktī pieklājas, bija jauks. Patiešām. Vienīgi žēl, ka vārtos esošā ekspozīcija bija aizslēgta, t.i., nepieejama. Divi biedri, aplūkojuši monumentālos veidojumus, nolēma doties atpakaļ ar autobusu [joprojām nezinu, vai tiešām ar autobusu, jo dzīvības pazīmes nav līdz šim izrādījuši :)]. Palikām trijatā – sonne, ripp, sindromz. Nu, lab, lab….nepalikām, bet gājām. Pa sliedēm. Līdz pat pašai Rīgai. Ceļš garš – aptuveni 20 km. Tomēr nosoļojām visai ātri. Sajūtas – savādas un noteikti neikdienišķas. Garām braucošie preču vilcieni saceļ tādu vēju – uh! Turklāt vēl to radītais troksnis! Lielākā daļa, ceļa, protams, bija neapgaismota, bet tas īpaši netraucēja. Posmos, kur patiešām neko nevarēja redzēt varēja ieslēgt lukturīšus, bet pārsvarā to nedarījām, jo bez tiem tomēr jaukāk. Atradām arī sliežu un gulšņu krāvumu, pareizāk sakot, veidojumu – glīti izveidotu restīti aptuveni „divu sindromz-u augstumā”, protams, ka tajā bija jāuzkāpj. Nosmērējāmies pamatīgi, ko varēja manīt pēc ripp gaišā apģērba stāvokļa un visu netīrajām rokām. Mājās pārradāmies ap trijiem naktī. Par nākamo rītu…nu, kājas. Jā, kājas bija cietušas. Kam vairāk, kam mazāk. Bet gandarījums arī liels.

Pārējās bildes galerijā >> Pārgājiens

[Tagad sindromtante Jums pastāstīs, kā NEVAJAG bradāt.]

Jauka, saulaina diena. Karsti tā kā nav. Tiek ņemts velosipēds un sindromz [pleijerītim pieskandinot ausis] dodas nelielā izpētes braucienā. Aptuvens virziens, kurā meklēt kādus objektus ir zināms, līdzbraucēju nav [pirmā kļūda]. Tiek atrasts attēlos redzamais veidojums, kura tiešais [kādreizējais] pielietojums tā arī paliek neskaidrs. Konstatējama vienīgi nepārprotama saistība ar betonu, kas sacietējis un noputējis sedz praktiski visu. Šajā objektā tiek izdarīt viss iespējamais, ko darīt nevajadzētu: kāpts pa nestabilām kāpnēm, izpētīts cik, stipra ir sapuvušu dēļu grīda koka „būdiņā” kādu desmit metru augstumā virs zemes, nodibināts kontakts ar sargsuni no blakusesošās noliktavas, izložņāts zem visām konstrukcijām, no kurām laiku pa laikam atdalās pasmagi gabali [labi, ka nekrīt uz galvas]… Turklāt saulītē kļūst neizturami „silti”, ūdens, protams, nav. Brīdī, kad sindromz lūkojas uz apkārtni no torņa augšas, ierodas kaut kādi ļaudis….redzams, ka tiem arī ir savi nodomi attiecībā uz šo vietu. Situācija neiedvesmo – slāpst, karsti, lejā tikt nevar, kaut kur lejā piesliets un atstāts velosipēds [tā arī labāk nedarīt]. Sēdi un svilpo…nekas cits neatliek. Galu galā izrādās, ka nevēlamie cilvēki tikai dodas uz to pašu nelaimīgo noliktavu. Happy end [tiek realizēta nokļūšana lejā un steidzīga došanās prom].

Protams, ikvienam ir tiesības vienatnē vazāties pa svešu īpašumu un lauzt sprandu sev tīkamā vietā, bet sirsnīgi iesaku tā nedarīt.

Minētais objekts atrodas Rēzeknē.

Pārējās bildes galerijā >> Betons

Piefiksējiet: Rīga, Mežaparks, Bērnu dzelzceļš [pareizāk gan būtu teikt – tā atliekas].

Jauka vieta klusai pastaigai, iespējams, ka kādu var mulsināt sodrēji un citas degšanas paliekas. Bet tas nav tik briesmīgi kā izskatās. Pieļauju, ka agri vai vēlu dzelzceļa stacijas paliekas sabruks [varbūt pat kādam virsū], bet, kamēr tās tur vēl ir, iesaku aplūkot [ja nu vēl neesat bijuši].

Pārējās bildes galerijā >> Bērnu dzelzceļš

Pirmdienas rītā, pārrodoties no darba, sapazinos ar ripp. Viņas plāni - stopēt uz Liepāju. Dzirdot šo maģisko vārdu “Liepāja”, sirdī uzjundīja atmiņas, nostaļģija un visādas citādas sajūtas. Pieteicos par līdzbraucēju. Tomēr - laika trūkuma dēļ - tikai kādu gabaliņu - līdz vecajam labajam Liepājas šosejas Lielupes tiltam.

Diena silta, saulaina, tieši kā radīta ceļošanai, bradāšanai, stopēšanai. Tā nu stundu gaidot un ejot no Piņķu pagrieziena virzienā uz Liepājas šoseju pa Rīgas apvedceļu, nostopējam vienu puisi. Veiksmīgi tiku līdz tiltam, ripp tika tālāk.

Dzelzs tilta konstrukcija - upes vidū divi betona balsti. Visu tiltu notur trīs dzelzs posmi. Katrā posmā var uzkāpt augšā. Trepes ir tikai vienā - labajā posma pusē. Augstumu es atkal nepateikšu, pakāpienus ar neskaitīju, varbūt skatoties video to var izdarīt. Trepes sākumā ir slīpas, pašās beigās apmēram 5-7 pakāpieni ir vertikālas.

No augšas ir skaists skats uz Vidzemes līdzenumiem. Interesanti, ka marga ir tikai dzelzs posma ārējā pusē. Un tā pati ir tikai kādu metru augsta. Vienīgā daudzmaz drošā vieta - tilta stūros, kur divas margas saiet kopā un veido stūrīti.

Zem tilta ir konstrukcija, kas ļauj, griežot rokturi, pārvietoties tādos kā ratiņos un atrasties zem tilta jebkurā vietā.

Tās sajūtas, kas rodas Brocēnu cementa fūrei braucot pāri tiltam, katram jāizjūt pašam. Jau tā konstrukciju labi var sajust, kad tiltam pāri brauc vieglie auto, autobusi. Bet kad brauc piekrauts baļķvedējs vai fūre… :)

Teksts un bildes by legalize me

Pārējās bildes galerijā >> Lielupes tilts

Video >> http://www.youtube.com/v/Wnw5jwUbS-w