bradajumi.lv

Mežciema skursteņa kāpnes sākas augstu virs zemes. Kādreiz pārmeklējot teritoriju varēja atrast garas pieslienamās kāpnes, kuras parasti vija jādabū ārā no applūduša pagraba vai jānones no katlumājas pēdējā stāva, lai no tām aizsniegtu skursteņa apakšējo pakāpienu. Šīs kāpnes kāds malacis jau sen ir sadedzinājis, tāpēc tagad pie skursteņa tiek salikta barikāde, uz kuras uzkāpj garākais bradātājs. Tad apakšējam pakāpienam pārmet un droši nostiprina virvi, iesien tajā cilpas un pa tām tiek augšā.

Pēdējo reizi kad bijām, skursteņa galā mūs sagaidīja divi vēl nelidojoši, gandrīz pieauguši kraukļi, kas ieplaka ligzdā un centās nekustēties, vien melnas acu pērlītes mirkšķinādami prātoja, vai šodien viņi gadījumā nav bradātāju ēdienkartē. Apkārt skurstenim riņķoja divi melni pikējošie bumbvedēji, kas gan pikēja, bet bumbas nemeta. Protams, mēs tuvāk par pāris metriem ligzdai negājām – safočējām lidoņus un kāpām lejā.

Interesanti, ka par Mežciema siltumnīcu apsildīšanai būvēto katlumāju klīst dažādas baumas – ka tā esot konservu rūpnīca, elektrostacija, utt. Objektā esot divas patvertnes, blā blā blā. Faktiski teritorijā ir divi lieli ūdens rezervuāri – kā jau objektā, kurā glabāts desmitiem tonnu kurināmā – mazuta.

Tagad jaunie putni noteikti jau ligzdu pametuši un varētu uzkāpt atkal…

Bildes te.

Tātad šodien bija tā diena, kad es un Sadiņš īstenojām manu plānu iedoties iekšā pamestajā Sanatorijā, kas atrodas Mežaparkā (par kuru gan viņš iepriekš bija lasījis). Šī ēka manu uzmanību piesaistīja jau vasarā, kad braucieni uz un pa Mežaparku bija ikdienas sastāvdaļa (savulaik Ķīšezers man pamatīgi palīdzēja savākt sevi kopā). Turklātās vasarā tur strādāja Dedzinātājs, netālu no tās Sanatorijas, tā kā likumsakarīgi bija manai pusietrenētajai nosacītā bradātāja acij jau laikus pamanīt šo apburošo un majestātiski mītisko māju. Par bradātāju man ir tiesības laikam jau sevi arī dēvēt, jo, pirmkārt, aizraušanās ir pasena, nu jau gadus trīsus četrus, ja ne vairāk…videnē jau noteikti atceros sevi to darām…, otrkārt – kontā ir arī pietiekami daudz objektu, ietverot sevī skolu, fabrikas (vismaz četras), jūrniecības akadēmiju (bijušo) un citas vietnes.  Continue reading →

Tuneļa ieeja ir viegli atrodama un brīvi pieejama. Tā neatrodas neviena uzņēmuma teritorijā, tāpēc iekļūt var katrs, kas jūt vajadzību pabradāt pa slapju un dubļainu pazemi.
Tunelis sākas ar daudzsološu ķieģeļu velvi, kas pēc pieciem metriem pārvēršas divās paralēlās, apm. 1 m diametra caurulēs. Pēc vēl pieciem metriem tās savienojas mazā telpā, no kuras atiet metrus piecdesmit garš gaitenis, ļoti līdzīgs kā Preses nama patvertnes evakuācijas tunelis. Nākošais posms ir daudz platāks, cirstu akmens ķieģeļu sienām un augstiem dzelzsbetona griestiem, kas nepieklājīgi izjauc veclaicīgo akmens sienu noskaņu. Šajā posmā uz augšu neskatieties! Pēc tam atkal betona gaitenis, kura galā – betona caurule, kādu metru caurmērā. Neprasiet cik tā ir gara. Stiegot plūstošajās smiltīs, cenšoties nepalikt uz vietas un ar muguru turēties pie „griestiem” pazūd jebkura laika un attāluma izjūta. Kostja šeit reiz pārāk ilgi nočammājās un iestiga, bet es, cenzdamies visu laiku pārvietoties, centos izdomāt ko darīt. Beidzās viss labi, Kostja atbrīvojās paša spēkiem, bet tunelis gan beidzās slikti – ar strupceļu, ja neskaita dažas nelielas caurules, kas atzarojas uz visām pusēm.
Šajā pazemē arī ir daudz rūsgano dubļu, kā jau visur, kur skalojas dzelzi saturoši notekūdeņi, bet kā pašā tālākajā tuneļa galā nonāca tukšās konservu kārbas, man paliek mīkla. :D
Tunelim ir turpinājums uz otru pusi, tikai tur līst ir sarežģītāk. Kaut kad mēs tur noteikti ielīdīsim un visu izpētīsim. Kaut kad.

Pārējās bildes galerijā Zemdzelzceļa tunelis