Mežciema skurstenis

Mežciema skursteņa kāpnes sākas augstu virs zemes. Kādreiz pārmeklējot teritoriju varēja atrast garas pieslienamās kāpnes, kuras parasti vija jādabū ārā no applūduša pagraba vai jānones no katlumājas pēdējā stāva, lai no tām aizsniegtu skursteņa apakšējo pakāpienu. Šīs kāpnes kāds malacis jau sen ir sadedzinājis, tāpēc tagad pie skursteņa tiek salikta barikāde, uz kuras uzkāpj garākais bradātājs. Tad apakšējam pakāpienam pārmet un droši nostiprina virvi, iesien tajā cilpas un pa tām tiek augšā.

Pēdējo reizi kad bijām, skursteņa galā mūs sagaidīja divi vēl nelidojoši, gandrīz pieauguši kraukļi, kas ieplaka ligzdā un centās nekustēties, vien melnas acu pērlītes mirkšķinādami prātoja, vai šodien viņi gadījumā nav bradātāju ēdienkartē. Apkārt skurstenim riņķoja divi melni pikējošie bumbvedēji, kas gan pikēja, bet bumbas nemeta. Protams, mēs tuvāk par pāris metriem ligzdai negājām – safočējām lidoņus un kāpām lejā.

Interesanti, ka par Mežciema siltumnīcu apsildīšanai būvēto katlumāju klīst dažādas baumas – ka tā esot konservu rūpnīca, elektrostacija, utt. Objektā esot divas patvertnes, blā blā blā. Faktiski teritorijā ir divi lieli ūdens rezervuāri – kā jau objektā, kurā glabāts desmitiem tonnu kurināmā – mazuta.

Tagad jaunie putni noteikti jau ligzdu pametuši un varētu uzkāpt atkal…

Bildes te.

Posted in Uncategorized | Leave a comment

Par tēlu tumsā

Tātad šodien bija tā diena, kad es un Sadiņš īstenojām manu plānu iedoties iekšā pamestajā Sanatorijā, kas atrodas Mežaparkā (par kuru gan viņš iepriekš bija lasījis). Šī ēka manu uzmanību piesaistīja jau vasarā, kad braucieni uz un pa Mežaparku bija ikdienas sastāvdaļa (savulaik Ķīšezers man pamatīgi palīdzēja savākt sevi kopā). Turklātās vasarā tur strādāja Dedzinātājs, netālu no tās Sanatorijas, tā kā likumsakarīgi bija manai pusietrenētajai nosacītā bradātāja acij jau laikus pamanīt šo apburošo un majestātiski mītisko māju. Par bradātāju man ir tiesības laikam jau sevi arī dēvēt, jo, pirmkārt, aizraušanās ir pasena, nu jau gadus trīsus četrus, ja ne vairāk…videnē jau noteikti atceros sevi to darām…, otrkārt – kontā ir arī pietiekami daudz objektu, ietverot sevī skolu, fabrikas (vismaz četras), jūrniecības akadēmiju (bijušo) un citas vietnes.  Continue reading

Posted in Uncategorized | 5 Comments

Acetona tunelis

Atnākot vakaram mēs, četri bradātāji, materializējāmies pie tuneļa izejas Daugavas krastā. No pazemes nākošais ūdens bija diezgan dzidrs, līmenis zems un straume spēcīga. Himzas saķere ar slidenām virsmām ir sliktāka nekā zābakiem, tāpēc sāku šaubīties vai šeit līst iekšā būtu droši, bet nepamēģinājis atbildi neuzzināsi. Ņēmis talkā mēģinājumu un nekļūdīšanās metodi (jo kļūda nozīmētu kritienu, piesmeltu himzu un atgriešanos mājās) turoties pie sienām paspēru dažus soļus tunelī. Acis sūdu nobijās, himza sūdu nebijās: iet bija iespējams, tikai vajadzēja piedomāt kā likt pēdu ūdenī, jo liekot to nepareizā leņķī straume šļakatas uzšļāca pat līdz gāzmaskas sejsegam. Redzēdami ka es nekritīšu un mani nebūs jāķer pirms ieveļos Daugavā, arī pārējie salīda tunelī un pārgājiens (pārbridiens?) sākās. Drenāžas kolektors izgatavots no 3 – 4 metrus garām un 1,5 metru diametra dzelzsbetona caurulēm. Spriežot pēc nosēdumiem uz sienām līmenis gandrīz vienmēr ir zems un tikai pavisam reti gadās, ka tas uzkāpj līdz kādiem 80 cm. Continue reading

Posted in Pazeme | 5 Comments

Zemdzelzceļa tunelis

Tuneļa ieeja ir viegli atrodama un brīvi pieejama. Tā neatrodas neviena uzņēmuma teritorijā, tāpēc iekļūt var katrs, kas jūt vajadzību pabradāt pa slapju un dubļainu pazemi.
Tunelis sākas ar daudzsološu ķieģeļu velvi, kas pēc pieciem metriem pārvēršas divās paralēlās, apm. 1 m diametra caurulēs. Pēc vēl pieciem metriem tās savienojas mazā telpā, no kuras atiet metrus piecdesmit garš gaitenis, ļoti līdzīgs kā Preses nama patvertnes evakuācijas tunelis. Nākošais posms ir daudz platāks, cirstu akmens ķieģeļu sienām un augstiem dzelzsbetona griestiem, kas nepieklājīgi izjauc veclaicīgo akmens sienu noskaņu. Šajā posmā uz augšu neskatieties! Pēc tam atkal betona gaitenis, kura galā – betona caurule, kādu metru caurmērā. Neprasiet cik tā ir gara. Stiegot plūstošajās smiltīs, cenšoties nepalikt uz vietas un ar muguru turēties pie „griestiem” pazūd jebkura laika un attāluma izjūta. Kostja šeit reiz pārāk ilgi nočammājās un iestiga, bet es, cenzdamies visu laiku pārvietoties, centos izdomāt ko darīt. Beidzās viss labi, Kostja atbrīvojās paša spēkiem, bet tunelis gan beidzās slikti – ar strupceļu, ja neskaita dažas nelielas caurules, kas atzarojas uz visām pusēm.
Šajā pazemē arī ir daudz rūsgano dubļu, kā jau visur, kur skalojas dzelzi saturoši notekūdeņi, bet kā pašā tālākajā tuneļa galā nonāca tukšās konservu kārbas, man paliek mīkla. :D
Tunelim ir turpinājums uz otru pusi, tikai tur līst ir sarežģītāk. Kaut kad mēs tur noteikti ielīdīsim un visu izpētīsim. Kaut kad.

Pārējās bildes galerijā Zemdzelzceļa tunelis

Posted in Uncategorized | 2 Comments

Mežciema pazeme

Ap Mežciema katlumāju ir vairākas interesantas vietas, kur vērts ielīst: mazuta tvertnes, sūkņu stacijas, siltumtrase, pazemes ūdens rezervuāri, arī applūduši pagrabi un neliels eju labirints, kurā šovakar bradājām.
Kādreiz no katlu mājas uz siltumnīcām ūdens tika padots pa pazemē izvietotām caurulēm, bet daļai siltumnīcu tiekot pamestām, melnā metāla tīkotāji nočiepa visus lūku vākus un pa tuneļiem ložņādami izgrieza visas ūdens caurules. Šobrīd tuneļos var brīvi pārvietoties, ja izdodas atrast kādu no ieejām. Betona grīdu klāj stikla vates, azbesta un sarūsējušu stiepļu režģu slānis, viss, kas palicis no cauruļu siltumizolācijas. Dažās vietās tuneļos ieplūdis ūdens, saskalodams smiltis un piedāvājot teritorijā dzīvojošajiem kaķiem ērtu un sausu ateju gada apsnigušajos mēnešos.
Brīdī kad ķivere noveļas no galvas un gandrīz iekrīt kaķu vizītkaršu čupiņā, gāzmaskā izskan slāviska dzīves gudrība. Lienot pa apakšu bojātai plāksnei kas draud nogrūt, gāzmasku somas tiek pārvietotas uz vēdera jo sapieru lāpstas ir palikušas mājās un riskēt negribas. Cauruļu tuneļi izvietoti pa diviem un reizēm pa trim kopā, lai satiktos zem pareti izvietotajām kontrolakām. Pa cauruļtuneļiem nokļuvuši zem katlumājas, atrodam aizgruvumu (vai drīzāk aizbērumu) abu ēkā ieejošo eju galā. Pat šeit, pilnīgā tumsā redzami dzīvnieku izkārnījumi un savādas spalvu skupsnas, bet laikam jau ir patīkamāk vadīties pēc ožas un taustes lai atrastu tīras smiltiņas kur nokārtot kas nu kārtojams, nekā darīt to sniegā…
Eh, šis raksts jau pārāk sāk pavilkt uz koprofiliju. Labāk beigšu. :D

Ja Marnix gāzmaska būtu mājās kārtīgāk pielāgota un viņu nemocītu, ja man nenāktu miegs un ja uz bomžu midzeni pie kura atrodas otra tuneļu puse nevestu liela suņa pēdas, mēs šovakar būtu izložņājuši vairāk pazemes, bet arī tāpat bija labi, neskatoties uz to, ka no ķiveres jādauza ārā smiltis, ka gāzmaska neļauj lietot skatu meklētāju un ka mājās fočiks jādezinficē ar spirtu, lai nesaķertu kādu jersiniozi, kura tup tur lejā ar sarkanām žurkas acīm un gaida kādu neuzmanīgu ciemiņu.

Bildes galerijā Mežciema tuneļi

Posted in Pazeme | 1 Comment