bradajumi.lv

Sloka… Slokas papīrfabrika.

Lielākā daļa ēku tagad ir pārvērstas ķieģeļu un betona kaudzēs, bet tām dažām, kurās kādreiz nemēģināju iekļūt jo durvis bija aizslēgtas un logi veseli, tagad nav vairs ne jumtu, ne grīdu – sienas vien palikušas.

Nav jau tā, ka Slokā tagad nebūtu ko darīt. Papīrfabrikā, kas kādreiz bija jāiekaro kāpjot pāri žogiem, meklējot apkārtceļus un uzmanoties no klaiņojošiem suņiem tagad visi vārti ir vaļā, nav vairs nevienu durvju un visinteresantākās, visgrūtāk atrodamās telpas tagad ir izārdījusi smagā tehnika, paņemot līdzi visu padomjlaiku atmosfēru, vietā atstājot ķieģeļu un stiklu lauskas. Papīrfabrikā vairs nav kādreizējās noslēpumainības, tā ir zaudējusi lielu daļu savas pievilcības gluži kā mirusi sieviete, bet industrijas bradātājiem tur vēl daudz ir ko redzēt.

Mēs ieradāmies naktī un no sēra kalnu puses. Pārsteidza grants uzbērumi un caurtekas, virs kurām dzeltenas mašīnas drīz izspļaus karstu asfaltu un darbu padarījušas ielīdīs garāžās, oranžām ugunīm mirkšķinot. Vai zināt caurules, kas savieno papīrfabriku ar attīrīšanas iekārtām? Tagad atsevišķi posmi ir izrauti no zemes un tur pat atstāti, un pazemē vēl esošajās caurulēs var iekļūt. Lai ko jūs teiktu, caurules visu atkārtos trīs reizes un caurulēs spīd ūdens un tāda interesanta tumsa, kurā mēs nirsim nākošajā bradājumā – kad būsim paņēmuši aizsargtērpus un reģeneratorus.

Atstājuši caurules gājām uz sūkņu staciju, kas atrodas starp fabriku un attīrīšanas iekārtām, bet dzirdot bezpajumtnieku balsis nolēmām tuvāk neiet – ja viņiem būs suņi, tiem var rasties doma dibināt tuvākus – fiziskus – kontaktus. Tā trīs stāvus dziļais pagrabs pie stacijas palika neapmeklēts, toties atradām vietu, no kuras tiek rakta grants. Ekskavatoru izēstā karjera pašā apakšā bija redzamas lāmas ar zaļu, kā fotošopētu ūdeni, nedaudz ūdensaugu un mudžošām ūdensvabolēm. Mēģinājums nokāpt lejā beidzās ar iestigšanu plūstošās smiltīs, kas beidzās ar tikšanu ārā un turpinājās ar domu, ka vajadzētu pamēģināt šķērsot karjeru garenvirzienā. Meklējot pamatu izbridušies un saslapinājuši dažas kājas izlīdām karjera otrā galā atkal uz cietas zemes un sākām pētīt fabriku.

Apsarga mašīnas prožektori jau tā deva pārāk daudz gaismas, tāpēc mēs savus lukturus izslēdzām un piesēdām aiz šķembu kaudzēm kamēr apsargs pārliecinājās, ka rūpnīcas teritorijā neviena nav. Pēc tam papētot vēl nenojauktās būves Fon Zon radās likumsakarīga vēlēšanās uzrāpties tur, kur bez drošinājuma pilnīgi noteikti nevajadzētu kāpt, it īpaši ja ir tumšs un savu gaismu mēģinām paslēpt. Iztikuši bez pievienošanās jau tā lielajam miroņu pulkam, turpinājām klīst pa vislabākās pamestās rūpnīcas drupām, pārliecinoties, ka nav saglabājies nekas, kas kādreiz veidoja šīs vietas īpašāko, neatkārtojamāko daļu.

Atnākot naktij mēs sēdējām uz tilta balsta dzerot iesala dzērienu un prātojot vai būtu vērts slēpties no gaismām, kas pārvietojās pa upi. Graužot cepumus jau sapratām, ka tur tiek ķertas tikai zivis, un ka derētu sameklēt vietu nakšņošanai. Betona rūpnīcā it kā nekā nav, bet mani tā pievelk un ja pietiek laika, es katrā papīrfabrikas bradājumā apciemoju arī cementa citadeli. Viņa mani pazīst, tāpēc laipni piedāvāja naktsmājas: “Bradātāj, kur tu šovakar gribi gulēt? Ķieģeļu kaudzē? Slapjā zālē? Sadzīves atkritumos? Peļķē?” Un tiešām – pārmeklējot visu teritoriju neatradās neviena vieta, kas būtu zem jumta un kur nebūtu ķieģeļu šķembu vai cementa. Rūpnīca laikam apžēlojās un mēs drīz vien uztikām garajā platformā, ko balsta astoņas kolonnas un vienīgā vieta, kur iespējams novietot paklāju bija uz otrās platformas stāvu četru augstumā.

Silti saģērbjoties, ievelkot vienu otrā divus guļammaisus nav auksti, tikai pēc kāda laika sāk salt acis, bet to var labot, ja ir pietiekami silta cepure.

Nezinu kā pārējos, bet mani pamodināja Fon Zon: “Lietus līst!” Bet guļammaisā kā par brīnumu arī no rīta bija silti un atrūcis: “Nemaz jau tik traki nav” turpināju gulēt, bet rudens lietus tikai palēnām pieņēmās spēkā. Viņam jau nav nekur jāsteidzas – rudens būs ilgi, ilgi un viss būs slapjš, izmircis un slidens.

Protams, mums pacietības bija mazāk un pakojot guļammaisu somā no tā sīkām straumītēm lija nost ūdens, bet mana soma un kombinezons jau bija izlijuši. Katrā rītā ir kaut kas priecīgs un šajā rītā tie bija sausi zābaki, kurus ielikuši maisos bijām likuši pagalvī. Kas var būt labāks par sausiem, siltiem zābakiem un tēju no termosa, kad esi salijis?

Un kad ar tēju vienā un slapju cimdu otrā rokā es beidzot paskatījos apkārt, rīts bija HDR krāsās, kā parasti tiek attēlota Černobiļa. Kaili zemes laukumi, brūna zāle, brūnas betona celtnes, pelēkas debesis un pelēka upe. Un silta tēja un sausi zābaki.